Mollija Mūna aptur pasauli

-    Es aizslēdzu arī aizmugures durvis. Viņa nekādi nevar tikt iekšā. Jūs abi labāk turieties tālāk no logiem.

-    Varbūt mums vajadzētu uzmodināt Primo un tūlīt pat izdabūt viņu no šejienes, ierosināja Mollija.

-     Pārāk riskanti, Sinklērs uzreiz atbildēja. Viņš vēl nebūs pie pilnas apziņas. Mēs varam sabojāt program­mas noņemšanu. Un tāpat, kas zina, ko varam satikt pa ceļam. Sinklērs sāka berzēt pirkstus, it kā spaidīdams neredzamu tepi.

-     Man šķiet, ka tev vajadzētu izpildīt dažus jogas vin­grinājumus. Izskatās, ka tu tūlīt uzsprāgsi. Vai gribi, lai es pasaucu Forestu?

-     Forests! iesaucās Sinklērs. Un ja nu viņa ir iekļu­vusi Foresta dzīvoklī? Viņš bieži mēdz atstāt durvis vaļā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nav noticis!

-    Forests teica, ka šopēcpusdien gatavojas kaut kur iet, atcerējās Mollija.

-    Cerams, ka viņš tā ari ir darījis, nočukstēja Sinklērs.

Minūtes ritēja. Viņi palika uz vietas ārpus dzīvojamās

istabas ieejas, cīnīdamies ar bailēm, kas līda augšup pa muguru.

-    Vai tu domā, ka viņai tur ir vēl citi? jautāja Mollija, košļādama piedurkni. Man liekas viņai varētu būt ne­liela armija, kas gatava mums uzbrukt no slēpņa.

Pēkšņi Mollija un Sinklērs sajuta vēsumu uz ādas zem saviem kristāliem un caur viņu ķermeņiem izstrāvoja auk­stums. Mollija sagrāba Rokiju un, pasaulei sastingstot, palīdzēja viņam pretoties. Ārpusē uz ceļa ielejā apstājās satiksme. Ūdens strūklakā, kas baroja Sinklēra cilpas ba­seinu, apstājās pusceļā. Petula bija sastingusi. Visur val­dīja klusums.

-    Kas viņai padomā?

-     Sajūta nāk no turienes, Mollija ar Rokiju iegāja dzī­vojamā istabā un norādīja uz vietu, kur pakalna nogāzē aiz kokiem slēpās ceļš.

-     Vai tu domā, ka viņa ir apturējusi policijas automa­šīnu un hipnotizē policistu, lai tas nāk un tevi arestē?

-     Es paskatītos, teica Sinklērs, Mollijai piebiedroda­mies, bet negribu, lai kāds man iešauj tiešā trāpījumā.

-    Domāju, ka mums tieši tagad vajadzētu paķert Primo un laisties lapās, mudināja Rokijs. Ja viņa ir mājas at­tālajā pusē, mēs varam nepamanīti Sellu iedabūt mašīnā. Varbūt.

-    Varbūt tiešām vajadzētu riskēt, piekrita Sinklērs.

Tikpat pēkšņi pasaule atkal sāka kustēties.

-     Lai kas arī būtu tas, kā dēļ viņai ievajadzējās apturēt laiku, viņa to ir izdarījusi, teica Mollija. Neesmu pār­liecināta, ka mums būtu jādodas prom. Es gribu teikt, ka viņa nezina, ka Primo ir šeit. Viņa nezina, ka šeit esam mēs ar Rokiju, viņa domā, ka esam miruši. Ja iesim prom tagad, uz ceļa varam nonākt aci pret aci ar viņu vai kādu kruķi, ko viņa nohipnotizējusi. Viņa liktu tam atņemt mums Primo Sellu. Un kas zina, ko viņa izdarītu ar mums! Mums būs labākas izredzes, ja gaidīsim, kad viņi pienāks pie durvīm. Šeit mums ir pārsteiguma priekšrocība. Es pret viņu varu likt lietā savas acis.

Visi neomulīgi tupēja telpas aizmugurē uz zvaigznes formas stiepļu pinuma krēsliem, kas īstenībā nemaz ne­bija paredzēti sēdēšanai. Ikviens gaidīja jebkurā brīdī ieskanamies durvju zvanu. Rokijs knibinājās ap caurumu biksēs, minūtēm ritot, padarīdams to divreiz lielāku. Sin­klērs pārskatīja numurus mobilajā telefonā, it kā to uz­lūkošana varētu sniegt atbildi, ko darīt tālāk. Mollija blen­za uz cilpas baseina šauro grāvīti. Ūdens tajā tecēja gar lielās telpas sienu uz strūklaku, kur tika papildināts. Strūklaka nemitīgi klusi šļakstēja, taču tas nepalīdzēja kliedēt spriedzi. Vilnīšu ņirba no pretējās puses sadūrās ar ūdens plūsmu un lika ūdenim šļakstīties pret cilpas baseina malām. Mollijas skatiens sekoja grāvītim, kas līkumoja uz loga pusi, un viņa, nelabumā sagrīļojoties, secināja, ka ir kāda ieeja mājā, par kuru visi ir piemirsuši. Tad viņa sev par lielām šausmām ieraudzīja, no kurienes nāk vilnīši. Kāds peldēja pa cilpas baseinu. Lusijas Ļoga­nas galva kā pīle atrakciju parka šautuvē cīnījās pa ūdeni viņu virzienā.

trīsdesmit devītā nodala

Galva sāka lēni celties augšup, un pilošā Lusija Ļogana kā slepkavīgs nezvērs izslējās no ūdens ar zobos sa­kostu sudrabotu pistoli. Viņai vairs nebija apsēju un ieģipsējuma, kas bija viņu klājis Braiersvilā. Petula sāka aiz­gūtnēm riet.

Lusija apveltīja Sinklēru, Molliju un Rokiju ar aukstu, stindzinošu skatienu. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Braiersvilas bibliotekārei, kuru bija pazinusi Mollija. Viņa joprojām bija tērpusies tvīda svārkos un vilnas jakā no apģērba tagad straumēm tecēja ūdens -, un viņas gaišie mati, kā jau vienmēr, bija sakārtoti laucinieciskā mezglā galvas virspusē, taču viņa izskatījās tracinoši citāda. Acis bija zaudējušas visu labestību, un deguns izskatījās vēl līkāks.

-    Neskatieties viņai acis! noelsās Sinklērs.

Tas nevienam nebija jāatgādina. Mollija jau bija piekalusi skatienu šaujamrīkam Lusijas Ļoganas rokā.

-    Un neklausieties viņā!

-   Bet viņai ir stroķis! iesaucās Mollija, it kā neviens to nebūtu pamanījis.

-   Un tas ir pielādēts, Lusija piebilda tik rāmi, it kā ga­tavotos sākt vadīt ekskursiju pa māju. Viņa pavērsa pistoli pret Petulu. Apklusini suni, vai arī es to nokniebšu!