Mollija Mūna aptur pasauli

Kad viņi tuvojās ļaužu pārpilnajai, spoži apgaismotajai ieejai, Mollijas sirds salēcās. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs savu bāreņu nama ģimeni.

Un viņi visi bija te, stāvēja uz ietves, visi uzposušies un acīmredzot tikpat satraukti kā Mollija un Rokijs.

-     Ooooo, te viņi ir! iespiedzās Trinklberijas kundze, traucoties viņiem pretī kā violeta šifona raķete. N-nespēju izteikt, cik ļoti man jūsu abu pietrūka! viņa iz­saucās, apkampienā sasitot kopā viņu galvas un gandrīz nosmacējot.

Mollija un Rokijs ieelpoja pazīstamo Trinklberijas kun­dzes aromātu. Viņa smaržoja pēc lauku mājām, kūkām un rožūdens, vaniļas un lavandas, medus un sviesta. Tā bija smarža, kas atgādināja viņiem bērnības skaitāmpantiņus un paslēpju spēlēšanu.

-     Ak, T. kundze! teica Mollija, acīm pildoties asarām. Ak, cik jauki ir jūs atkal satikt!

-    Man tāpat, cālīt! atbildēja Trinklberijas kundze, sa­spiežot meiteni tā, lai viņa saprastu, ka beidzot atgriezu­sies mājās.

-    Apsveicu… nu, ziniet, ar saderināšanos un tā tālāk!

-      Paldies, mīļumiņ! Vēl kādu laiciņu neprecēsimies, bet paskaties uz manu gredzenu! Trinklberijas kundze parādīja Mollijai spilgti dzeltenu gundegu, kas rotājās uz viņas tuklā pirksta.

-    Tas ir burvīgs!

Mollija juta, ka kāds viņu parauj aiz kleitas. No lejas augšup uz viņu lūkojās Rūbija un Džinkss.

-    Mollij, es tagad māku lasīt, teica Rūbija. Un vēl es protu rakstīt. Skaties! Viņa atplēsa aploksni, uz kuras bija rakstīts "Sveicam ar at griezšanu", un iekšā bija kar­tīte, uz kuras uzzīmēta Petula.

-     Tā ir jums abiem, viņa teica, iestumjot to Mollijai rokās.

Tad apsveicināties nāca pārējie.

Mollijai likās pārsteidzoši tas, kā bērni bija mainījušies. Visi izskatījās pastiepušies garāki, it īpaši Džemma un Ge­rijs. Gordons, Sintija un Heizla bija nedaudz nodēvējuši. Kreigs kļuvis muskuļots. Visgrūtāk bija pazīt Heizlu, jo viņa bija nokrāsojusi matus platīnblondus. Visi izskatījās veselīgi, it kā arī būtu baudījuši saules starus vasarā.

-     Čau, veči! uzsauca Heizla, noskūpstot viņus.

-     Kas noticis ar tavu izrunu? Tu izklausies pēc ameri­kānietes, ievēroja Mollija.

-      Es trenējos savai statistes lomai filmā, atteica Heizla. Man tev ir lērums stāstāmā.

-     Sveiki, jūs abi, prieks jūs redzēt! Aiz Heizlas mugu­ras smaidīja Nokmans. Viņš bija tērpies zaļā samta uz­valkā un havajiešu kreklā ar sarkanu papagaili. Mollija bija pārsteigta viņa vācu akcents izzudis, un tagad viņš atkal runāja savas dzimtās Čikāgas izloksnē.

Vienīgais no Laimes nama, kas nenāca klāt, bija Rodžers. Mollija pamanīja viņu desmit metrus tālāk, kur viņš sa­runājās ar palmu. Šķita, ka zēns nemaz nemana Kornēliju, kas traki auroja un meta lokus ap viņu, kliegdams: Bēē mans, bēēē mans, bēēēēēē mans!

Sinklērs devās viņu nomierināt.

Fotoaparātu zibšņos visi kāpa uz īsā, sarkanā paklāja kinoteātra priekšā. Zvaigznes jau sāka ierasties. Herkuless Stouns noskūpstīja Trinklberijas kundzes roku un pava­dīja viņu aiz barjerām, gar kurām drūzmējās gavilējoši fani. Trinklberijas kundze mirkšķināja skropstas un māja tiem, it kā pati būtu karaliene. Kosmosa Dūzis stādījās priekšā Heizlai. Karalis Alnis devās iekšā kopā ar Sintiju, un Stefānija Gulaša paņēma pie rokas sarkstošo Nokmana kungu un Gordonu. Dastijs Goldmans ieveda iekšā Džinksu un Rūbiju, Sinklērs tika galā ar Kornēliju, Rokijs sadraudzējās ar Biliju Bobu Bimblu, un Mollija ar lielu prieku devās kinoteātrī kopā ar Džemmu, Geriju un Primo Sellu.

Petula un Glorija Hīlhārta izturējās kā īstas profesio­nāles, kādas viņas arī bija. Petula aprēja aplaudējošo pūli, pēc fotogrāfu lūguma notupās uz pakaļkājām un ļāva Glorijai sevi smacēt smaržpilnās mīļuma izpausmēs. Viņa patika visiem.

Filma bija Džino Puči pašlaik labākais darbs. Un, bez šaubām, pašas aizraujošākās epizodes tajā izpildīja Pe­tula. Visi aplaudēja un gavilēja it īpaši tad, kad viņai un Glorijai ar izpletni bija jālec no degošas lidmašīnas.

Pēc pirmizrādes visi kopā ar hipnotizētajām zvaigznēm devās uz svētku vakariņām.

Losandželosā ir lieliski restorāni. Tur var nobaudīt ja­pāņu, ķīniešu, taizemiešu, spāņu, angļu, meksikāņu, in­diešu, marokāņu, persiešu un vienmēr, protams, ameri­kāņu ēdienus. Taču tas restorāns, ko Primo Sells bija pa­sūtījis svinībām, bija franču. To sauca Oranžērija, un tā šefpavārs bija ļoti slavens. Šeit varēja atrast omāru biezeņzupu un gliemenes ķiploku mērcē, sarežģītas mērces un ēdienus, kuru pagatavošanai nepieciešamas vairākas stundas, īstus ceptus kartupeļus, suflē torņus un piesū­cinātus pudiņus.

Tas bija jauks vakars. Pasūtīšana notika haotiski, jo ne­viens nesaprata ēdienkarti franču valodā, bet viss bija brīnumgards, un viesi pieēdās arvien vairāk. Mollija un Rokijs dega nepacietībā uzzināt, kā klājies pārējiem.

-     Kreigs sērfo tiešām labi, stāstīja Džinkss, stumdams mutē čipsus. Bet viņš teica, ka sākumā juties kā tualetē aizskalota muša. Drīz es arī iemācīšos. Vienīgi nezinu, vai mēs vēl būsim šeit. Džinkss pagriezās pret Trinklberijas kundzi. Vai mēs vēl ilgi paliksim Kalifornijā? viņš jautāja.