Neiepazītā Latvija

Laikam jau tāpēc, lai nesajauktu, abām šīm baz­nīcām tagad vienmēr pie­bilst, vai tā ir pakļauta Rē­zeknes vai Aglonas dekanā­tam. Otrā no tām (Bērzga­les Dieva apredzības baznī­ca) ir viena no skaistākajām koka baznīcām Latvijā, cel­ta netālu no Biržkalnu (Bērzes, Kapiņu) un Rušo­na ezera (Preiļu rajona Ag­lonas pagastā). Tā kā baz­nīca atrodas Biržkalnu eze-

ra ZR galā, tad tā saukta arī par Bčržgala (Biržgaļu) baz­nīcu. Teika vēsta, ka sākotnēji bijis nodomāts baznīcu celt uz pilskalna, kas atrodas otr­pus Rušona ezera A gala. Kad tur bija aizvests pirmais ķie­ģeļu vezums, zirgs no kaut kā satrūcies un no pilskalna ar vi­su vezumu devies ezerā. Pār­peldējis ezeru un nostājies tai vietā, kur tagad baznīca. At­pakaļ un tālāk zirgs vezumu vairs nav varējis pavilkt - tā bijusi zīme, ka šai vietā jā­ceļ baznīca. Nez vai koka būvei celtniecības sākumā kā pirmais bijuši vajadzīgi ķie­ģeli, bet pašreizējā baznīcas ēka (1751)- koka guļbūve no aptēstiem baļķiem, sa­glabājusies tikpat kā sākot­nējā izskatā, ķieģeļu grīdas vietā gan uzstādītas flīzes.

Tā ir trešā šejienes baznīca pēc kārtas. Stāsta, ka baznīcas pagrabā kādreiz salika ziemā mirušos, kurus ar kopējām bē­rēm pavasaros apglabājuši, kad kapu rakšana vieglāka. Iekštel­pa ar slaidām kolonnām sada­līta trīs jomos. Galvenais altā­ris (18. gs. 1. puse) greznots ar barokāliem kokgriezumiem, īpaši jāizceļ altāra malas orna­menta griezumi ar elegantu

akantu viju un pumpurveida mezgliem, kas altārim piešķir di­namismu. Tam divas altārgleznas, no kurām vienu var aizvilkt priekšā otrajai. Bīdāmo "Marijas debesbraukšanu" gleznojis P. Cuminskis Varšavā - tā ir spāņu gleznotāja B. E. Muriljo (1618- 1682) darba kopija, otra ir tāda pati kā "Aglonas Dievmāte" Aglonas bazilikā, tikai mazāka izmēra. Altāra augšējā stāvā Sv. Jura glezna. Baznīcā ir divi sānu altāri (19. gs. sāk.). Labās pu­ses altārī attēlots Sv. Stefans, pa kreisi - Sv. Lavrcntijs, tās abas gleznojis Z. Stefmskis Pēterburgā. Pie baznīcas ērģelēm (18. gs. vidus), kas ir vienas no senākajām Latvijā (patlaban vairs ne­darbojas, bet nolemts tās atjaunot), ir Sakramenta altāris.

Draudzei veicies ar šeit kalpojušiem garīdzniekiem, 1891. gadā par prāvestu bija vēlākais Viļņas arhibīskaps Kazi­mirs Mihailovičs. 1959. gadā avārijas stāvoklī esošo dievnamu pārņēma prāvests Antons Skeļš, kurš savas darbības laikā (līdz 1976. gadam) celtni pilnībā atjaunoja, arī tagadējais jumts likts 1972. gadā. Viņu nomainīja P Mūrnieks, bet pēc tam nāca laiks, kad draudzei patstāvīga priestera vairs nebija, sākās lejupslīde. Tagad te dievkalpojumus vada Aglonas bazilikas priesteris Rai­monds Pizičs.

Blakus atsevišķs zvanu tornis (Latvijā retai baznīcai ir atse­višķs zvanu tornis, kas tik ļoti izplatīti Lietuvā). Celts 1848. gadā. Tā apakšējā daļa astoņskaldņu, augšējā - četrskald­ņu. Tajā izmantotas baroka un klasicisma (ampīra) formas, taču pārveidotas, rustikalizētas, būtībā tautas celtniecības paraugs. Ār­pus sētas plebānija, diemžēl senā ēka kopā ar visiem vēsturiska­jiem dokumentiem nodega 1861. gadā, pašreizējā ir 19. gs. būve.

200 ni attālumā no baznīcas atrodas kapi, kur senlatviešu kapu vietā 17. gs. beigās uzcelta otrā baznīca. Šīs baznīcas vie­ta iezīmēta ar obelisku, kas, pēc vairāku autoru domām, esot otrās baznīcas atlieka. Tikai pagasta (agrāk - Kapiņu pagasts) zinātāja Janīna Streiķc min, ka tas tomēr esot iepriekšējās baznī­cas piemineklis, ko cēlis Francis Meirulis (1819-1912). Varētu jau būt, ka viņš tikai uzskaistinājis kādu baznīcas atlieku, jo koka baz­nīcai jau nevarēja būt mūra fragments. Pats šī obeliska cēlājs ap­glabāts uz Z no tā. Kapi atrodas uzkalnā, tos aptver akmeņu valnis ar diviem vārtiem, ko, pēc nostāstiem, cēluši vienīgi lat­vieši; tie tagad pamazām aizaug. Centrālie vārti ir no šķeltiem laukakmeņiem, ar šķembu pildījumu, apkārt mūrēts ķieģeļu karkass. Otrie atrodas attālāk, pa tiem izvadīti tikai mazi bēr­ni. Tiešām šo vārtu tuvumā dominē mazas kapu kopiņas. Vai vēl kur citur tā redzēts?

Pirmā šejienes baznīca atradās 3 km attālumā, tikai ceļš uz tās vietu ved ar līkumu gar Mazajiem Bernāniem, Starodvorjes vecticībnieku baznīcu (19. gs. 80. gadi), kurai visas vecās svēt­bildes izzagtas, vai arī cauri (pa veco ceļu) Kapiņu sādžai, kas esot cclta uz veciem kapiem - tā arī sādža un viss kādreizējais pagasts dabūjis nosaukumu. Līdz 1936. gadam tur bija apkai­mes administratīvais un kultūras centrs. Kapiņu skola beidza darboties 70. gadu sākumā, vecā, nodegusi pagastmāja redza­ma tikai 90. gadu sākuma kinožurnālā, vietējais veikals tika slēgts 1997. gadā.