Neiepazītā Latvija

Maskaveņā nokļūstam, tuvojoties Preiļiem no Līvānu puses, jau Preiļu pagasta teritorijā. Starp citu, vai zi­nāt, ko nozīmē vārds "preilis"? Pēc K. Mīlcnbaha tas ir - "nelūgts kāzu vie­sis". Vecākās kartēs minēts pavisam cits nosaukums - Maskajāņi jeb Mask- jāņi, vēlāk parādījās Maskaveņa un Maskaviņa, līdz beidzot - Moskvino. Kā secinājis Preiļu (un nc tika šī) rajona labs pazinējs Antons An- spaks, ciema sākotnējo nosaukumu diez vai vairs izdosies atjaunot un tāpēc būtu jālieto nosaukums Moskvina. Te darbojās apmēram 500 cilvēku liela vecticībnieku draudze. Apdzīvotā vietā tik daudz cilvēku nemaz nav, taču - kad Preiļos nojauca vecticībnieku baz­nīcu, pilsētas draudze apvienojās ar Moskvinas draudzi. Tikai 1996. gadā Preiļos atklāja jaunu vecticībnieku lūgšanu namu. Moskvinas vecticībnieku baznīca, kas veltīta Dievmātes bezvai- nīgajai ieņemšanai un Sv. Nikolajam, būvēta 1873. gadā.

Mājas ar nosaukumu Maskava ir Valmieras rajona Ķoņos, cita Maskaviņa esot Ogres rajona Meņģelē. Nevajadzētu do­māt, ka Maskava ir kāds izņēmums. Latvijā ir vairākas mājas ar nosaukumu Londona, Berlīne un Parīze. Vai senāk neskanēja lepni, kad muižnieku ballē mājastēvs varēja nevērīgi izmest: "So mežacūku es nošāvu pie Parīzes!". Nav svarīgi, ka tā Parī­ze varbūt atradās zirga stundas brauciena attālumā. Arī dau­dzajos Latvijas senkapos ar nosaukumiem Krievu un Zviedru kapi nebūt nav apglabāti minēto tautību pārstāvji. Nosaukumus veido tauta, balstoties uz dažādām asociācijām un atmiņām.

Vēres

1   Kārkliņš J. Latvijas preses karalis. Bruklina, ASV, 1962.

2   Dambc V. Cik ir Rīgu, cik - Maskavu? Laikrakstā "Cīņa", 1971,21. aug.

AUGŠZEMĒ, ASARĒ

Latvijā ir ne tikai Jūrmalas pilsētas daļa Asari, bet tālā Jē­kabpils rajona nostūrī atrodas pagasta centrs Asare. Jau tuvojo­ties tai no Aknīstes puses, apkārtējā ainava piesaista uzmanību. Pa labi no ceļa redzama gara subglaciālās izcelsmes ieleja, kur novietojušies daudzi ezeri. Tiešām daudzi, jo šīs ielejas garums sasniedz 60 km, daļa no tās atrodas Lietuvā. Viens no lielāka­jiem ir Zuju ezers (16 ha), tam cauri tek Dobe, saukta arī par Susējiņu (garums 13 km), ko gan nevajadzētu jaukt ar Mazo Susēju, kas ir Daugavas, nevis Dienvidsusējas, pieteka, kā Do­be. Pa kreisi no ceļa iepretī Zuju ezeram atrodas purvaina teri­torija, kas tikusi izmantota kā dabisks šķērslis, iespējams, ka ne­tālu no Krastiņiem atradies sens nocietinājums lielceļa bloķēša­nai. Tuvumā, pie Vanagu mājām, atradusies viduslaiku apmetne. Pie Vilkupes uz šī ceļa 1946. gada maijā nacionālo partizānu gru­pa pārsteidza un nošāva Ilūkstes apriņķa čekas priekšnieku.

1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā rakstīts: "Asa­res viss viducis caurmērā 500 pēdas1 augstāks par jūru, tā kā tas Augšzemes pats augstākais apviducis". Tiesa, Augšzemes aug­stienes augstākais punkts (220 m vjl.) gan ir pie Sventes. Јg/wi

Pagasta centrā jau pa gabalu redzams Asares luterāņu baz­nīcas torņa siluets. Pirmā baznīca te uzcelta 16. gs. otrajā pu­sē, tagadējā, kas līdz 1944. gadam bija Subates draudzes filiāl- baznīca, celta 1821.-1823. gadā klasicisma stilā. Baznīca re­montēta 1853. gadā, no šī laika arī J. Dēringa altārglezna "Augš­āmcelšanās". Ēkas gaišajā, svinīgajā interjerā labi iekļaujas arī barokālā kancele no 17. gs. pirmās puses. I.ogos E. Todes 1909. gada vitrāžas - uz sarežģīta ornamenta fona novietoti medaljoni ar sižetiskām kompozīcijām. Divas E. Todes vitrā­žas var redzēt arī Rīgā, Domā.

Pie baznīcas altārgala redzams neliels koku pudurītis. Kā raksta Kārlis Lapiņš2 - "te šaipus bijušās muižas pie baznīcas ccļa malā celts piemineklis kritušajiem partizāniem. Pieminekļa celšanai 7 apkārtējie pagasti veduši akmeņus. Katrs savu akmeni.

Tic arī nostiprināti pieminekļa pamatā". Pieminekļa atklāšanā 1924. gadā piedalījies valsts prezidents Jānis Cakstč. Tas veltīts 39 Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Augškurzemes partizānu

pulka (tā štābs atradies Asares pilī) karavīriem. Piemiņas vietu veidojis arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Tika izveidots stilizēts senču uzkalniņu kaps: laukakmeņu krāvumu nosedz zemes uz­bērums, virs kura atrodas septītais akmens ar iekaltiem veltīju­ma vārdiem (plāksne ar kritušo vārdiem padomju varas gados tika paglābta baznīcā), tad kalta krusta zīme. Panākta arhitek­tūras un apkārtējās dabas vienība, piemineklis it kā saaug ar zemi. Šo pieminekli piemin arī rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš3 , atzīmējot, ka tai laikā no Asares muižas redzamas tikai drupas. "Pils iedalījums gan līdzīgs franču karaļpilīm, bet fasādes un galvenais balkons, ko ugunsgrēks nav aizsniedzis, tik bezgar­šīgs un ēkai nepiederīgs, ka to varēja zīmēt nevis arhitekts, bet kāds no pils īpašniekiem, kuri bijuši diezgan lieli idioti [..] ne­tālu no baznīcas vienkāršs, bet īpatnējs kara piemineklis".

Asares muiža piederējusi Veisiem (1569-1745), Hokejiem (1771-1832), pēdējie te saimniekoja Valteri-Vittenheimi.