Neiepazītā Latvija

Ormaņkalnā būtu jāredz ne tikai saullēkts un saulriets, bet īpaši neparasts te mēdz būt pērkona negaiss. Lūk, ko grāmatā "Trīszvaigžņu valsts novados"5 raksta Kārlis Lapiņš: "Patlaban pār mūsu galvām dārd pērkonis un tumšā pamale aiz ezera svīt­rojas zibeņotās ugunīs. Sāk gāzt lietus. Kzers nu ir pārdalījies divās daļās: vienā pusē līst, otrā spīd saule! Tā ir neredzēta aina­va, ko mēs tagad skatām. Sī dīvainā un reti skaistā parādība turpinās ap 10 minūtes. Mēs esam kā hipnotizēti no šī retā ska­ta. Brīnišķīgākais ir tas, ka lietus josla gaisa līnijā, ezera vidū, ir nogriezta kā ar nazi un vienā pusē ūdens plašums ir drūms un tumši draudošs, bet otrā tas ņirb un vizuļo saulē!" Krāšņā da­bas parādība te esot vērojama daudzkārt, jo Sēlijas valnis sada­la augšup kāpjošo lietus mākoni vairākās daļās, un tad arī iz­nāk, ka vienā pusē līst, bet otrā spīd saule.

Pašreizējais Ormaņkalna skatu tornis uzbūvēts vietā, kur pirms kara atradās Vaļinieku dzirnavas, t. i. Borīšu kalnā Or­maņkalna masīva R galā. Tad skatu tornis atradās pie Ormaņu

mājām, līgošana gan notika Kņāvu kalnā - pilskalnā Dienvid- susējas krastā. Tagad pie torņa atrodas ari ērta nojume "negai­sa gaidīšanai" un, to darot, var iepazīties ar akmenī iekaltajiem Antuāna de Sent-Ekziperi vārdiem.

Pie kalna - milža kājām, Tur domīgs pilskalns snauž: Kurš teikas šajā pusē Pa sēļu zemi pauž.

Borisos (1928) savās dzimtajās mājās, dzīvojis bioloģijas doktors, vairāku grāmatu, ari šo dzejas rindu autors Fredis Zī­riņš. Viņš arī sacerējis dziesmu par Ormaņkalnu. Borīšu mājas var atpazīt pēc stieplēs iekārtiem putnu būrīšiem. Pie ceļa Elk­šņu virzienā 900 m attālumā atrodas pats Ormaņkalns, kas pa­ceļas 165,4 m vjl. Pēc relatīvā augstuma (86,5 m) tas ir viens no augstākajiem Latvijā.

Imants Auziņš raksta: "Allaž mani Sauka sauc, kā uz senu kalvi - "6 un tas nemaz nav sadomāti, jo stāsta, ka Saukas no­vads nosaukumu guvis no tauru skaņām, ar kurām briesmu ga­dījumā sauca kopā senos kaujiniekus. Tālu saskatāmi bija arī Ormaņkalnā degošie trauksmes signāli. Izloksnē gan vietējie saka - Urmaņkalns. Pēc kādas versijas tulkojumā tas esot "vien­tuļš vīrs". Re kā! Tā jau likās tik latviski, ka nebūtu nemaz ko tulkot. Administratīvi jau no 1972. gada Ormaņkalns, divi pils­kalni un pat daļa Saukas ezera atdota Elkšņu pagastam. Tiesa, te paliek Sau­kas dabas parka te­ritorija. Senās Sau­kas novadu iezīmē vēl divi nozīmīgi orientieri: tā rietu­mos ir lielais Saukas mežs, kas saplūst ar Zalves mežu un

ievērojams ar to, ka cariskās Krievijas Kurzemes guberņas kro­ņa mežos pirmie mežierīcības darbi notika tieši te - pirmo rei­zi meža novadu 1803. gadā uzmērīja flotes leitnants Golubov- skis. Saukas austrumu robeža gāja pa Viesītes-Aknīstes lielce­ļu, pa kuru savulaik atkāpās Napoleona karaspēks. Pie šī ceļa atrodas Elkšņu pagasta centrs.

Ormaņkalna masīva nogāzē Sauka;» virzienā bijušās Kalna skolas (1868) vieta, kur palikuši vien ēkas pamati un divi sko­lotāja Mārtiņa Klāsona stādītie ozoli. Savulaik tur ainavu kopu­si Imanta Ziedoņa grupa.

Turpat pa kreisi no ceļa skatu vieta uz Saukas ezeru, kas, kā vēsta teika7 , radies vietā, kur meitas velējušās un nogāzies melns lietus mākonis. Visas noslīkušas, izņemot vienu, kura izrunājusi ezera vārdu. Cita teika8 apgalvo, ka meitas mazgājušas drēbes un jaukā laikā vēl tagad varot dzirdēt mazgājam ezerā drēbes.

Meties še, ezeriņ: Se būs Saukas ezeriņš"

- Šīs rindas no teikas citējusi arī Mirdza Ķempe dzejolī "Visap­kārt zaļas niedras"9 . Par Saukas ezeru dzejojusi arī Anna Auziņa

dzejolī "te pie mums…"10 . Ja ezers te ieradies no citas vietas, tad izrādās, ka tā sākotnējā atrašanās vieta "esot bijusi Jaunsēl- pils Strupbrenča tīrelis, kam esot tas pats izskats, kā Saukas ezeram: tie paši līkumi, krasti".

Cita teika" vēsta par velnu, kas gribējis aizbērt ezeru, lai vieglāk tiktu pie ieccrētās - Ermaņēnu mājas skaistās meitas. Tā radušies trīs sēkļi, bet vieta, kur velns ieskrējis, gaiļa dzies­mas iztraucēts, esot tā dziļākā - 9,5 m. Kā te ar slīkšanu? Kād­reiz Saukas ezers esot prasījis Susējas upei: - "Ko tu darīsi? Vai tu susēsi un tecēsi uz priekšu, vai ņemsi cilvēku dzīvības arī?" Susēja dzīvības neņemšot un tecēšot uz priekšu. Ezers dzīvības tomēr ņemšot un karstā laikā vasarā te slīkstot12 .

Ezers it kā bijis diezgan "ķildīgs", tas esot sastrīdējies ar Miņaukas ezeru13 , Dumbli14 , Stulves ezeru15 , kā redzat, par katru no tiem vēsta cita teika, bet strīda iemesls gan visur vie­nāds - kuram 110 tiem visvairāk ūdens. Miņaukas ezeram 5 no­saukumi, tagad ģeogrāfi atzinuši, ka būtu jāsauc par Viņaukas ezeru - tas atrodas llites pagastā pie Neretas-Daugavpils ceļa. Dumblis, kas atrodas Elkšņu pagastā Sēlijas vaļņa D galā pie

Lietuvas robežas, pareizi saucams par Aizdumbles ezeru. Stul- ves ezeru tagad sauc par Stulva ezeru - tas atrodas Neretas pa­gastā. Mērīšana notikusi ar kausiņu un blēdīšanos, pie tam tikai vienā teikā zadzis Saukas ezers. Bet no tā cēlies ezeriņš vai purvs Kausiņš, tepat pie Saukas ezera.