Neiepazītā Latvija

No Staiceles uz Rozēnu pusi aiz Vīksnu alas, kas gan no ceļa nav pamanāma, no kreisās puses pienāk klāt vecais ceļš. No kād­reizējās gravas ar tiltu zem jaunā ceļa manāma tikai caurteka. Teika1 stāsta, ka naktī zirgs gravā iesviedis cilvēku, kas uz ak­meņiem nosities. Uz akmens iecirsts krusts un no tā laika vietu sauc par Krustakmena tiltu. So teiku, kas varētu but patiess gadījums, 1946. gadā stāstījis Ernests Gucmanis.

Cits teicējs, A. Zaļaiskalns2 1944. gadā šo vietu min kā "Vel­na galveno rezidenci", bet tilts nosaukumu esot dabūjis no ak­mens, kurā iecirsts krusts. Edvīns Apsītis 1999. gadā man stāstī­ja3 , ka šo akmeni "vairs nemākot atrast", tur tiešām "viens ir nosities", bet "braucot pusnaktī ar zirgu, nākot viena šmurgu- ļaina vecene pretī un ātrāk no viņas vaļā netiek, kamēr viņas nenobučo". Par to atrašanu ir tā, ka būvējot jauno ceļu, tas ne­vērīgi kaut kur iestumts zem zemes. Akmens bijis gandrīz met­ru augsts ar "izteikti skaisti iegravētu krustu". Tuvējo māju ie­mītnieki tieši todien neesot bijuši mājās. Lūk, ko raksta Ā. Kor- pa4 no Ķekaru mājām: tas noticis pirms 50 gadiem. Mūsu mājās tajā dienā bijusi kuļmašīna, bijuši daudz cilvēku. Netālu no mā­jām, kur ceļš iegriežas mežā, ceļa malā auga liela priede ar zemu

Salaca pie atpūtas vietas "Ķekari" (2001)

augošiem resniem zariem. Tajā naktī priedes zarā pakaroties pašnāvību bija izdarījis kāds nezināms cilvēks. Cilvēku aizvedu­si milicija, bet Ķekaru talcinieki aizgājuši vietu apskatīt, ierau­dzījuši grāvja malā interesantu akmeni, ar visu spēkiem to uz- slējuši stāvus par piemiņu nelaiķim. Arī tad tilts vairs neesot bi­jis, tikai caurteka.

Nellija Kolle zināja teikt5 , ka K. Ulmaņa valdīšanas beidza­majos gados Staicelē pagastmājā par sekretāru bijis Jānis Bikma- nis: "kad vienreiz gājis 110 darba mājā, viens kungs uzreiz pienā­cis klāt un gājuši abi runādamies līdz tiltam. Tad viņš ieskatījies, ka kungam zābakos iebāzta aste. Viņš sācis skaitīt tēvareizi, tad uzreiz bijis tāds kā spēriens un kungs pazudis". Teicēja gan pie­bilst, ka nezinot, "cik tur taisnības".

Ieva Plūme zināja stāstīt6 , ka tur "vienam otram, kad brauc ar zirgu, rādoties suns, kas gar sānu aizejot garām". Nu ko, suns jau tomēr izplatītāks radījums, nekā Velns.

Kā rodas šādas teikas, paliek skaidrs no Nellijas Kolles stāstī­juma7 : tas bijis pirms 60 gadiem. Viņas trūcīgajam tēvam bija jāiet Rīgā slimnīcā, bet naudas neesot bijis. Tā vienos naktī, braucot no Rozēniem uz Staiceles staciju, lielajā silā ceļa krei­sajā pusē ieraudzījis uguni. Skatās - Velns žāvē naudu, ko vi­ņam tieši vajadzētu, kaut vienu sauju dabūtu… Griezis zirgu atpakaļ, piebrauc pie kādām mājām (pašlaik šai vietai tuvākās ir Ķekari), piesien zirgu pie sētas, noliek sienu priekšā. Kas zin, ejot "pie Vclla", viss kas var notikt, var ari nepārrasties, tad lai vismaz zirgu atrod. Pienāk klāt - mežstrādnieki dienā kurinā­juši uguni un, kad vējiņš uzpūš, tad ogles kvēlo. Viņš sirsnīgi nosmējies un braucis mājās.

Rijuši arī mazāk smieklīgi gadījumi. Osvalds Gustavsons at­ceras8 , ka sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados kāds vīrs, no balles braukdams, ar divām meitām un vienu puisi - ar mašīnu taisni pa gravu upē iekšā. Mašīna zem ūdens, visi pa logu izlīda ārā. Pie tača to mašīnu vēlāk vilkuši ārā. "Kā nu tur bija ar to dzērumu, kā nebija", bet jāsaka, ka toreiz tas gadījās netīšām. Tas pats teicējs atceras, ka citreiz upē iebraukts tīšām9 . Vēl "pirms Ulmaņa laikiem" Krieviņu māju saimnieks vedis graudus Painī- tim, kas dzīvoja pie Igaunijas robežas, te griezis mašīnu apkārt un "naida dēļ" ar visu kravu upē iekšā.

Vēres

1    LFK 1728, 112.

2    LFK1748, 1893.

3    LFK 2049, 673a.

4     LFK2049, 710.

5    LFK 2049, 674.

6     LFK2049, 673.

7    LFK2049, 675.

8    LFK2049, 662.

9     LFK 2049, 661.

MATĪŠU BAZNĪCA