Neiepazītā Latvija

Arī kancele, tāpat kā altāris, barokāla, tās sienās, kāpņu un durvju laukumos gleznoti Pestītāja un evaņģēlistu attēli sadzī­ves ainās. Šobrīd savā vietā vairs neatrodas kokā grieztā pelikāna skulptūra virs kanceles jumtiņa. Arhitektoniskās izpētes laikā pie kanceles pīlāra un pie altāra tika atrasti drapēriju gleznojumi, kuru apakšējais slānis radies 1881. gadā, virsējais - 1902. gadā.

Baznīcas kreisajā pusē pie altāra bijis kauna sols8 , uz kura bijis jāsēž tām, kurām meitās gadījies bērns. Tas jau nebūtu nekas īpašs,

Matīšu baznīcas altarjjlezna … un kancele (2001)

nemaz ne rik tālajā Rūjienā Sv. Bērtuļa baznīcas portālam abās pu­sēs divas nišas, paredzētas laulības pārkāpēju sodīšanai. Matīšos baz­nīcas kalniņā bijis vēl moku bluķis, kur sēdināti un pērti cilvēki, ja no kādām mājām uz dievkalpojumu nav bijis vismaz viens cilvēks9 . Svētdienās un dievvārdu laikā bijis aizliegts kā krogā, tā mājā alu un brandvīnu dzert. Vainīgie esot sodīti ar 40 markām baznīcas lādē, vai pie kauna staba un 10 pāriem rikšu. Pēc moku bluķa likvidēša­nas tā vietā iestādīts melnalksnis, kas jau sen nokaltis.

Baznīcas ērģeles, kas 1964. gadā pārvietotas uz Sv. Marka baznīcu Rīgā, 1993. gadā atgriezušās savā vietā. Tās Veisenfelsā 1867. gadā darinājis ievērojamais vācu ērģcļbūvētājs Fridrihs La- degasts (1818-1905).

Interesants liktenis mācītājam Reinholdam Bušam, kas kal­pojis draudzē no 1752. līdz 1770. gadam, ar 9 gadu pārtrauku­mu, kura laikā tas bijis spiests strādāt par kalēju, un pēc šī perio­da draudze savu mācītāju uz pirmo sprediķi no mācītājmājas aiznesa uz rokām. Ja Matīšos iznāk dzirdēt teicienu "Tam jau tik daudz bērnu kā mācītājam", tad tas attiecas uz mācītāju Paulu Pomianu Pezaroviusu (1745, Prūsijā- 1816, Trikātā), kurš kalpojis Matīšos no 1771. līdz 1805. gadam un kam bijuši 18 bērni. Gadījums, kad draudze dievkalpojuma laikā pameta baznīcu, neattiecas uz 1905. gadu, kā to varētu iedomāties, bet gan 1834. gadu. Krievijas ķeizara Nikolaja I likums 1832. gadā noteica visiem mācītājiem melno talāru (pēc Vācijas parauga), līdz tam bijuši balti un pat krāsaini tērpi. Pirmo reizi redzot mācītāju melnā tērpā, draudze piecēlusies un baznīcu atstājusi.

Baznīcas 200 gadu atceres grāmatu 1887. gadā sarakstījuši K. Moltrehts un K. Stakle, mācītājs K. E. Vinters sarakstījis grā­matu "Matīšu baznīca 1687.-1937." Arī Imantam Ziedonim ir dzejolis "Matīši. Baznīca"10 , tajā vērtējums:

Es stāvu pie durvīm. Izbrīnēts. Zaro spēks. Kā ne no kā. Baznīca staro Kā lielais A.

Sākumā baznīcā tika apglabāti draudzes aizgājēji. Ja, rokot baznīcā jaunu kapu, atrada agrāk apbedīto miroņu kaulu atlie­kas, tās savāca t. s. "kaulu kambari". Tas redzams arī J. K. Bro- ces 1792. un 1804. gada zīmējumos". Šis kaulu kambaris celts starp 1739. un 1768. gadu. Bez Broces baznīcu gleznojis arī latviešu mākslinieka T. Ūdera draugs, Voroņežas gleznotājs A. Petrovs, kas kādu laiku dzīvojis Valmierā. Darbs esot Dobe­les ārsta Ozoliņa īpašumā. Varbūt ir vēl kāda glezna?

Kad apbedīšanu baznīcas telpās izbeidza, par kapsētu kal­poja baznīcas pagalms, turklāt katras draudzē ietilpstošās mui­žas zemniekiem bija norādīta sava kapsētas puse. 1773. gadā sakarā ar mēra epidēmiju šo apbedīšanas vietu slēdza un ierīko­ja tagadējos Matīšu kapus. Bet par tiem lasiet rakstā "No Matī­šiem uz Bauņiem, bez steigas".

Vēres

1 LFK 1978, 2050.

2    LFK 1978, 1924.

3    LFK 1978, 2037.

4    LFK 1978,2024.

5    LFK 1978, 2024.

6    LFK 641,92.

7    LFK 1978, 1977. s LFK 1978,2048.

9    LFK2049, 154.

10    Ziedonis I. Ceļa sentiments. Rīga, 2000.

11    Broce ). K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3, 395.-398. lpp.

NO MATĪŠIEM UZ BAUŅIEM, BEZ STEIGAS

No Matīšiem ceļi ved dažādos virzienos. Viens tepat blakus kapiem - uz Pučurgu.

Kapsēta Matīšos ierīkota 1773. gadā, kapliča celta "tikai" 19. gs. Nostāsts1 vēsta, ka no baznīcas, kuras pagalmā atradās iepriekšējie apbedījumi, uz tagadējo kapu kungu daļu (no ieejas pa kreisi) vedot apakšzemes eja. Citā nostāstā2 minēts, ka katru Ziemassvētku nakti pa to nākuši 12 mācītāji uz dievvārdiem.

Matīši (2001)

Kapsētā zināmi gan tikai čet ri mācītāju apbedījumi. Ne­tālu no kungu kapiem augot trīs lielas priedes, kas uzstādī­tas uz kādas burves kapa. Ja cilvēks nolaužot no tām kā­du zariņu un paliekot zem spilvena, tad naktī burve nā­kot mocīt3 . Kapos aug daudz lapegļu, ir ari veimutpriede.