Neiepazītā Latvija

Galvenā celiņa malā apgla­bāts Mazsalacas aptiekārs Pauls Skulte-Krievs, kura pieminekli 1931. gadā darinājis tēlnieks Kārlis Jansons. Paviršs vērotājs var uzreiz nepamanīt, ka augst- cilnī atveidotā sieviete rokās tur galvaskausu, kas liek filozofis­ki apcerēt cilvēka dzīves ritu­mu un norāda ari uz pieminamā cilvēka sakaru ar medicīnu. Maz­liet tālāk uzmanību saista Kristus tēla statuja, tā ir kopija no ievē­rojamā dāņu tēlnieka Bertela Torvalšefta (1768 vai 1770-1844) darba. Šis tēls it kā aicina pie sevis, it kā gatavojas ietvert savās spēcīgajās rokās un pasargāt nogurušos un ikdienas grūtību no­māktos, aicina pie sevis atgūt dvēseles mieru. Tēls atliets cinkā un uzstādīts uz akmens postamenta mācītāja Vintera ģimenes kapos. Paejot pa celiņu starp abiem minētajiem apbedījumiem, varam nokļūt pie Matīšu draudzes skolas skolotāja Kārļa Ernesta Aukas (1836-1884) krusta, kas ir pats augstākais kapos. Viņš ir ari pirmā kora dibinātājs Matīšos. Savulaik krusts bijis nolauzts, pateicoties Vilmai Grūbei - tagadējā kora prezidentei, tas tika sametināts.

Paula Skultes-Krieva piemineklis Matīšu kapos (2001)

Netālu no tā galvenā celiņa pretējā pusē atrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Paula Grīnberga (1888-1919) kaps. Viņš dzimis Vilzēnu pagasta Ennēs, kas Matīšu draudzē. Pie nākošā celiņa uz kapličas pusi apglabāts Matīšu draudzes mācītājs Ludvigs Ciško (1858-1918), kuru lielinieki nošāva pie

Strenčiem ceļā uz Valmieru. Blakus cits lielinieku upuris - lauk­saimniecības un sabiedriskais darbinieks Pēteris Ozoliņš. Vēl ka­pos apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jānis Oliņš, Pēte­ris Kreišmanis, Nikolajs Plānais (mainījis uzvārdu - Dzelme), Jānis Vagars un Jānis Apsitis, kurš apglabāts ar visu ordeni. No militārpersonām jāmin arī pulkvedis Jēkabs Gustavs.

No Matīšu baznīcas izvadīts mākslinieks Jānis Simsons (1947-1989),4 madoniešiem vēl labā atmiņā viņa darbība At­modas laikā Madonā, no baznīcas uz kapiem viņš nests uz ro­kām. Viņa bērnības gadi saistās ar Matīšu mācītājmuižu.

Pastaigājiet pa kapiem! Jūs pamanīsiet vēl tēlniecisku kapa pieminekli Skaidrītei Rullis, arī Grašu ģimenei (abi esot darināti Cēsīs), atradīsiet gan senlaicīgu krustu, kas liets no metāla, at­darinot koku (Mageram, 1908), gan mazu eņģelīti.

Kapos taču arī spokojoties? Lūk, ko stāstījis skolotājs Bū- manis5 : rudens vakarā, ejot cauri kapiem mēnesnīcas laikā, dzird: - "čab, čab, čab". Kā stāv, paliek kluss, kā iet - atkal dzird. Beigās jau paliek bail. Izgājis cauri kapiem, skatās - viss Viršu māju cūku bars viņam seko. Citiem vīriem atkal bail nav ne­maz - ies uz kapiem šņabi dzert. Paņem monopolā (ta­gad tajā ēkā ambulance) 5 lit­ru pudeli (kā to īsti sauca - Līne, Katrīna vai Trine?) un sēž kapos. Viens, kas nav pa­ņemts līdzi, ies baidīt. Pār­ņem sev pāri palagu un iet at­muguriski iekšā pār sētu. Tic tā pārbijušies - nu tak nāve nāk! - pudele palikusi kapos, bet vienam no viņiem trieka klāt6 . Stāstīts arī,7 ka kapos katru "diensvidu" esot skrai­dījis melns sunītis. Tikko div- Vintera piemineklis padsmit cauri, tas tūliņ uz vie-

Matīsu kapos (2001) tas pazūdot.

Aiz kapiem tieši kilometru no Valmieras šosejas atrodas Pu­rinu mājas (1927). Uzreiz gan piebildīsim, ka senāk mājvārdus Matīšos lietoja tikai vienskaitlī. Tajās pašlaik dzīvo Augusts Zvaigznīte (1923, Jērcēnos), kas 1996. gada Daugavas Vanagu izstādē Rīgā, Kara muzejā, piedalījās ar koka virpojumiem. Nav vairs saglabājusies vecā muižas klēts, kas atradās tuvāk ceļam, uz kuru attiecas nostāsts8 par spoku. Spoks bijis "no zvaigznēm vāji apspīdēts melns kūkums, kas vēlies un it kā kaut ko meklē-

jis. Tas nav bijis liels, apmē­ram eža lielumā. Bet, kad tas uzlēcis uz kulšanas dampi, tas raudzījies uz tā naktssargu ar milzīgi lielām, apaļām un sar­kanām acīm". Tuvojoties tam, tas pacēlies visā varenī­bā uz kājām un sācis nejauki bļaut, kā kaķis, tad kūleniski aizskrējis uz kapiem. Cita tei­ka9 min, ka muižas staļmcis- tars ap pusnakti jājis no Matī­šiem uz Pučurgu ar nomirušā barona labāko ķēvi, pamanī­jis zirgam starp kājām veļoties melnu kaķi ar sarkanām acīm, un zirgs sācis klupt. Pučurgieši tad nosprieduši, ka tas esot "vecā barona Ozoliņa" nela­bais gars, kas spokojas no kap­sētas līdz labības šķūnim, ku­rā tas visvairāk mocījis strād­niekus ar savu spieķi.

Pučurgas muiža (2001)

Bij. Pučurgas dzirnavas (vest, foto)

Te jāprecizē, ka Pēteris Ozoliņš nebija barons, bet gan Pučurgas muižas rent­nieks, vietējās lauksaimniecī­bas biedrības priekšnieks. Viņa