Neiepazītā Latvija

izgriezts dekors no kāda kuģa pakaļga­la, kas vietējiem li­cies pietiekoši labs viņu dievnama izro­tāšanai. Salinieku dzīvojamām mājām par rotājumu bieži izmantotas daļas no strandējušiem ku­ģiem - uzraksti ar

kuģa vārdu, izgriezti orna­menti. Ļoti izplatītas te bija zirgu galvas uz dēļu galiem, kas dažādības dēļ dažviet bi­ja nomainītas ar putnu atvei­dojumiem.

Roņu salas baznīcas iekš­telpu dekors gan nav no stran- dējuša kuģa - te atrodas kok­tēlnieka Johana Mertena, kurš salā uzturējies 1731. gadā, darbs. Viņa darinājumi sasto­pami arī Latvijas baznīcās, ti­kai visur tie ir bez paraksta. Šajā tālajā vietā tēlnieks uz­drošinājies atstāt piemiņai savu vārdu.

Vai domājat, ka nogrimu­šā prāmja "Estonia" piemiņas vietas tikai Igaunijā? Piemiņas akmens ir arī Balvos pie luterāņu baznīcas, jo ar šo prāmi uz Zviedriju atgriezās četri Vckelsongas brāļu draudzes locekļi.

Jēkabs Janševskis savā darbā "Nīca"2 par vietējiem zvejnie­kiem savulaik gan rakstīja: "pa lielākai daļai nodarbodamies ar zveju, cīnīdamies ar jūras briesmām un bieži paši lūkodamies nāvei acīs, viņi arī par cita dzīvību daudz nebēdā. Saķildojušies krogā vai citur, sevišķi ja galvas karstas, nereti gadās, ka vienam no cīņas varoņiem jākrīt". Piejūras baznīcu altārgleznas gan ru­nā ko citu. Mērsragā - "Jēzus glābj Pēteri", Engurē - "Jēzus un Pēteris", Skultē - "Kristus glābj vīru, kas grimst viļņos". Par jūras briesmām un savas dzīvības saglabāšanu zvejnieks do­mā ari baznīcā, tas ticis ņemts vērā, ierīkojot tās interjeru.

Vēres

1   Žurnālā "Ceļa Biedrs", 1985, 6 (Kanādā).

2   Janševskis J. Latvijas novadi. 4. Nīca. Rīga, 1928.

JŪRMALCIEMS

Uzreiz varam teikr "senais Jūrmalciems", jo D no Liepājas pirmo reizi tas atzīmēts 1636. gada kartē. Zviedru laikos ap 1650. gadu ugunsgrēkā nodega ne tikai šeit uzceltais darvas cep­lis, bet arī apkārtējais mežs. Pēc tam radās plūstošās smiltis, kas aizņēma 13 km garu un 1,5 km platu piekrastes daļu, tāpēc 19. gs. trīsdesmitajos gados klaušu kārtībā tika veikta smiltāja apmežošana. Tas pats vēlreiz darīts pēc 2. pasaules kara. Vēl tagad vēja spēku uzskatāmi rāda priežu slīpie stumbri, jo kom­ponista Emiļa Mclngaiļa vārdiem runājot, vējš "cenšas šīs prie­des, ja nevar lauzt, tad vismaz liekt".

Skaistākā Jūrmalciema priede, kurai dzejoli "Miķeļa Pankoka priede Jūrmalciemā"1 veltījis Māris Čaklais, atrodas pie bijušo Vcc- kupšu māju vietas. Blakus- piemiņas akmens (1986) ar tēlnieces Svetlanas Bcļinskas darināto bareljefu koktēlniekam Miķelim Pan- kokam (1894-1983, Šveicē). Viņa mājas pieminētas Imanta Zie­doņa "Kurzemītē"2 , taču vērts izlasīt Viļa Veldres grāmatā "Dzīve pie jūras"3 (1938.) VcckupŠu apciemojumam veltītās lappuses, kur toreiz "kā pie Pankoka, cepuši arī pankokus", tā gūstot labu

priekšstatu gan par M. Pankoka dzīves veidu, gan mākslu. Ļoti daudz par tēlnieku savulaik bijis rakstīts periodikā.

Miķelim Pankokam kā "šīs smilšu krantes īstam dēlam" un Veckupšiem dzejoli "Jau tuvāk kliedz vētras putni, …"4 veltījis arī Olafs Gūtmanis, kuram ciemā arī ir sava "Olafa priede", kas izskatās pēc teiksmaina mūzikas instrumenta. Tas tomēr nav vienīgais O. Gūtmaņa dzejolis par Jūrmalciemu, kas "aiz plīvurpuķēm slēpjas" ("Plīvurpuķe"5 ) un "stāv jūras krantē zem stiebru jumtiem" ("Jūrmalciems"6 ). No 1968. līdz 1970. gadam tapis neliels cikls zem kopēja nosaukuma "Pava­saris Jūrmalciemā"7 . Dzejolī "Jūrmalciema mājvārdi"8 no cie­mā esošajām ap 80 mājām viņš piemin 34 māju nosaukumus, neiekļaujot gan 1900. gadā celtos Seirus, kas tagad ir viņa paša īpašumā. Šo "iztrūkumu" toties aizpilda Laimonis Vāczemnieks ar savu dzejoli "Ciemos pie Olafa Gūtmaņa"9 :

Saki, trakais jūreiemiet, kas tās tev par mājām! Jūra aprej ciemiņus, vēji gāž no kājām.

Tas tomēr nebūtu viss par šo ciemu dzejā. Ja O. Gūtmanis aprakstījis pavasari, tad Augusta Štrausa darbā "Jūrmalciemā"10 apdzejots ziemas vakars. Vēl Jūrmalciems pieminēts citos dze­joļos krājumā "Tēvu zemes gaisma", jo viņš te savulaik uzturē­jies, tāpat kā rakstnieks Egons Līvs. Tālab paša O. Gūtmaņa dzejolis par Šeiriem saucas "Augustam Strausam"11 - kādreiz te viņš dzīvojis. Tad dzejnieka rakstāmgalds stāvēja pret dienvi­du logu, O. Gūtmanim - pret austrumu. Bet ko tad īsti nozīmē mājvārds Šeiri? Kā pašam dzejniekam vēstulē skaidrojis Ernests Kauls no Kalnišķu ciema Zvejniekiem, tas nozīmējot - atraitnis. Dzej­nieks gan nav atraitnis, viņa kundze Velga Gūtmanc ir gleznotāja, kas iecienījusi pasteļa tehniku. Par Jūrmalciemu viņa saka - te ir saviļņojums no vēja, tas rada saviļņojumu arī dvēselē. To, ko Jūrmal­ciems izdara ar radošu cilvēku, to, tikai tur dzīvojot, var sajust.

Jūrmalciemā savulaik dzīvojusi gleznotāja Benita Bitāne, bet te gleznojuši arī rīdzinieks Andrejs Ģermānis, tukumniece Olita