Neiepazītā Latvija

No kultūras nama redzamas tikai drupas, kas gan šeit nav vienīgās, ari Lindes muižas pils pašlaik redzama tikai fotouzņē­mumos pirms 1915. gada. Vai arī varam lasīt Kārļa Jēkabso- na romānu "Heinrilis Rauten- felds"2 , kur Lindes pils atzīmē­ta kā "divstāvu ēka, kuru grez­no tornīši. Šī muižnieciskā celtne ir tikpat balta kā Liel­vārde, un tāpat kā Lielvārdei tai ir ne mazāk kā 25 istabas (īstenībā 29)… Istabās ir glez­nas, dārgas dienvidu palmas". 1905. gadā Linde, tāpat kā Lielvārdes un Rembates mui­žas, nav dedzināta, jo to "kun­gi uzskatīti par labiem". Bla­kus autostāvvietai redzamas pils stūra atliekas. Iepriekšējās ko­ka apbūves vietā 1762. gadā celta jauna vienstāva mūra ēka,

divstāvīgā pils uzcelta, domājams, 1861. gadā. Stāvot pie pils drupu stūra, iedomāsimies skaru pāri Daugavai no pils balkona (tādi bijuši gan pirmajai, gan otrajai mūra pilij). Tāpat jāiedo­mājas greznais koka tilts pār Jedes upes uzpludinājumu zivju audzēšanai, kurš izveidots nelielas upītes gravā. To vietējie sau­ca par muižas ezeru. Tur vienmēr bijis daudz zivju, 2. pasaules kara laikā lielākās no tām pat šautas ar šautenēm.

Uz Daugavas pusi no pils drupām (atcerēsimies, tur kādreiz gāja Jaunjelgavas ceļš) saglabājušies muižas iebraucamie vārti -greznākie Latvijā3 , un to dēļ vien ir vērts Lindi apmeklēt. Vārti celti triumfa arkas veidā ar barokālu jumta izbūvi, tie bija ie­kļauti kādreizējā mūra žogā, tādā veidā ansamblim atgādinot nocietinātas pils izskatu (muiža hronikās minēta jau 13. gs.). Vārtu būves datējums lasāms to D pusē virs pilastriem - 1767. Virs arkas Pletcnbergu dzimtas ģerbonis, jo vārti celti to saim­niekošanas laikā. Tornī ierīkotais pulkstenis noteicis dzīves rit­mu tuvējā apkārtnē. Bet pirms Pletenberga, 16. gs., muiža pie­derējusi Lindu dzimtai (vēl viens arguments pret iVl. Skruzīti).

Linde var būt lepna, ka te veikti vairāki pasākumi pirmo reizi Latvijā. Tā ir muižas īpašnieces grāfienes Sofijas fon Mengdenas 1805. gadā dibinātā rekrūšu izpirkšanas biedrība, viņas laikos tika izdotas vairākas grāmatas ["Lindes un Birzgales pagasta pienāka­mi darbi un klausīšana" (1796) un "Lindes un Birzgales pagasta tiesa" (1805)1 un brīvlaišanas likums savas muižas zemniekiem. Pēdējais Lindes barons bija Pauls fon Hans, Kurzemes civilguber- nators. Pirmā Hāna dēls savujaik par Birzgales cilvēkiem vēstulē izteicies, ka tie ir čakli, mērķtiecīgi, starp tiem daudz kalēju, audēju un dravnieku. Tiešām 1864. gadā Lindes pagastā dzi­mis Pauls Grīnups, kas pētījis bišu sugas, no 1920. gada izdevis žurnālu "Latvijas Biškopis", bijis Vecbebru biškopības un dārz­kopības skolas dibināšanas ierosinātājs. Lindē Hānu ģimenē dzi­mis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pulkvedis leitnants Kārlis Rihards Aleksandrs Hāns (1889-1942), kurš no 1928. līdz 1939. gadam dzīvojis Lindes muižā. Lindes ļaudīm daudz at­zinīgu vārdu savulaik veltījis mūsu tautas dižgars Andrejs Pum­purs, kura vārdā tika nosaukta vietējā kopsaimniecība.

Lielisku muižas aprakstu "Latviešu Avīzēs" 1823. ga­dā4 publicējis vietējais mā­cītājs K. Sulcs. Te bijis kaut kas vidējs starp barokālu un renesanses dārzu. Parka cen­trālā daļa terasēta, saskatā­mas 4 terases, kas toreiz at­radušās muižas ezera krastā. Uz vienas no tām pirms 1. pasaules kara atradies paviljons svētdienas skolas nodarbī­bām, uz citas, ar "ačgārni stādītām" liepām, vēl kolhozu laikos rīkotas labi apmeklētas zaļumballes. Uz tām ar lai­vām braukuši pat liclvārdieši. No apakšējās terases Dauga­vas krastā otrpus upei redzama Lielvārdes baznīca. Torņa vārtu ceļa galā savulaik bijusi pārceltuve uz Daugavas pretē­jo krastu. Uz trešās terases atradies danču placis, kas izman­tots pilī rīkotajās ballēs. Kādreiz rūpīgi cirptās liepas, kas tagad pāraugušas, augšējā terasē veidojušas labirintu. No vār­tiem uz Daugavas pusi ved jauktu lapkoku aleja. Uz A no kādreizējā tautas nama drupām pie gravas aug ozols 4,6 m apkārtmērā, kura stumbrs 3,5 m augstumā sadalās divos stum­bros. Zinātājs parkā pamanīs arī daudzu introducēto koku un krūmu sugu pārstāvjus - pavisam bijis 27 sugu, tagad gan saglabājušies tikai 16 sugu pārstāvji.

Daugava pie Lindes parka (2001)

"Baltijas Vēstnesī" 1899. gadā publicēts nostāsts5 par fran­ču kara laikiem, kad Lindes muižā bija izvietota franču vienība, bet Daugavas pretējā krastā krievu karaspēks. Krievu virsnieks, apzinādamies franču pārsvaru, mēģinājis tos maldināt - licis taisīt lielu troksni, kurt daudzus ugunskurus, un tic tiešām ne­uzdrīkstējās uzbrukt. Jumpravmuižas nomnieks pierunājis ga­rāmbraucošo kazaku "sotņu" frančiem uzbrukt, ko tie arī iz­darījuši un frančus iztrenkājuši. Bet nākamajā dienā Lindē cel­tas karātavas un pakārts kāds izbēdzis krievu zaldāts (polis), kas frančiem bija stāstījis patiesību par krievu niecīgajiem spē­kiem. Te karots arī vēlāk. Kaprālis Roberts Židovs (1921-1977)

1919. gada cīņās pirmais ar 20 karavīriem pie muižas forsējis Daugavu, par ko apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.