Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Kā tev vārds? Mašīnas īpašnieks tomēr mēģināja uztaustīt kādu puslīdz ciešamu sarunas pavedienu.

-   Toms.

-  Ak tā? Es esmu Valdis. No Eglīšu mājām. Esi dzir­dējis par tādām? Šoferis pasmaidīja.

-   Jā. Krišs Eglītis…

-    Krišs? pārvaicāja vīrietis. Nē, tāda tur nav. Automašīnas vadītājs iesmējās. Ja nu vienīgi mans vecvectēvs tam bijis vārdā Krišs!

-   Un Dārta, Toms, kā šaubīdamies, vai teikt, pie­bilda.

-   Dārta? Mana vecvecmāte!…

-   Viņu dēli Reinis, Kārlis, Alberts, meitas Dora, Matilde, jaunākā Zeltīte. Tu esi Induļa un Annas dēls. Tava vecāmāte Dora…

Automašīnas vadītājs piebremzēja, gandrīz apstādi­nāja mašīnu grāvmalā.

-    Paklau?! yīrietis izbrīnā lūkojās uz Tomu. Kā tu to visu zini? Ā, sapratu! Viņš bija atradis izskaid­rojumu. Tu esi viens no tiem dzimtu sakņu pētītā­jiem! Tagad jau tas nāk modē. Tad tāpēc tu blandies te apkārt!

Nu varēja turpināt braukšanu. Tomēr kaut kas ma­šīnas īpašniekam nedeva mieru. Esi gan visu smalki izpētījis… Tu te par visiem tā?

-   Varbūt…

-    Paklau, bet mūsu mājās taču tu neesi bijis! Eglīšos! Šoferis atkal piebremzēja.

-    Esmu. Daudzas reizes… Toms negribēja un ne­prata melot.

-   Ko nu stāsti! vīrietis neticīgi iesaucās. Kad?!

-    Krišs bija divus gadus vecāks par mani. Dārta gandrīz gadu jaunāka…

-    Kā tad! smējās vīrietis pie stūres. Ar manu vecvectēvu gājāt cūkas ganīt! Esi gan tu jokupēteris! Nu, pasaki: kas tur kādreiz bija, tur, kur tā birztala uzkalniņā?!

-   Lejnieku mājas. No turienes Dārta…

-   Tā… vīrietis nopūtās. Un ko vēl tu vari pastās­tīt? Piemēram par mani arī esi kaut ko uzzinājis?

-    Tavs vārds ir Valdemārs, nevis Valdis. Tev ir di­vas meitas Elīna un Madara. Tu brauc uz pilsētu 90 tādēļ, ka rīt Elīnai būs kāzas. Tur tu klusībā ceri sa­tikt savu bijušo sievu un Elīnas māti Andu, Toms, neskatīdamies uz nobālējušo blakussēdētāju, ātri, kā cenzdamies ko neaizmirst, turpināja. Tu bērnībā netīšām nonāvēji baloža mazuli un nevari to sev pie­dot. Tev ir vājas plaušas, tāpēc nekad neesi smēķējis. Pirms divām nedēļām autoostā tu sastapi savu kla­sesbiedreni Viju un nepazini viņu, lai gan viņa tev patika visus skolas gadus… Tagad tu esi apmulsis, jo saproti, ka es stāstu patiesību… Tavas jakas kreisajā krūšu kabatiņā ir zāles, jo tev no rīta atkal sāpēja zobs, taču tu atliec zobārstniecības kabineta apmek­lējumu, jo baidies. Vēl? Toms pavaicāja. Bērnībā tu gandrīz noslīki ezerā, taču vēl nebija pienācis tavs laiks…

-  Kas tu esi? vīrietis centās runāt skaidri, lai gan viņa lūpas diez ko neklausīja un žoklis bija kļuvis ne­parasti stīvs.

-   Es nezinu…

-   No kurienes tu… uzradies?

-   Es nezinu… No cita laika…

-   No pagātnes?! Vīrietim bija grūti noticēt paša teiktajam.

-   Jā, iespējams. Toms nebija pārliecināts, vai tā ir patiesība. Bet arī no nākotnes… No pavisam citas pasaules…

Nejaušie ceļabiedri mirkli klusēja. Saule jau bija nupat norietējusi. No ceļmalas krūmājiem, no grāvju padibenēm izlīda lipīga krēsla.

-   Es reiz jaunībā lasīju tādu grāmatu "Marsiešu hronikas". Vīrietis nezin kādēļ iesmējās.

-          Rejs Bredberijs. Amerikāņu rakstnieks, tūdaļ atsaucās Toms. Es neesmu marsietis.

-   Kas tad? klusi pavaicāja apmulsušais vīrietis.

Toms neatbildēja. Ilgi. Viņš pats daudz ko nesa­prata.

-   Es izkritu pēdējā eksāmenā… Toms beidzot ieru­nājās. Tur, manā tagadējā dzīvē… Un tad es nolēmu aizmukt no pasaules, paslēpties, kaut mirkli pabūt projām, citur kur mani neviens nepazīst. Man bija kauns atgriezties mājās pie vecākiem.

-   Tev ir mājas un vecāki arī tas jau ir labi.

-  Un tad es nonācu šeit, šajā pasaulē! Laikam tāpēc, ka te jau reiz esmu bijis…

-   Tas ir skaidrāks par skaidru, ka tu te esi bijis! Šķita, ka vīrietis pamazām atgūstas.

-   Nebīsties. Es nevienam negribu nodarīt pāri…

-   Tu laikam lasi manas domas?

-   Cenšos nelasīt, bet tu esi kā atvērta grāmata. Visa tava dzīve… Tu neproti… paslēpties.

-    Dieva zīmes! iesaucās automašīnas īpašnieks. Nevarētu teikt, ka es par to īpaši priecājos!

-   Es nojaušu. Toms nevilšus pasmaidīja.

-    Tur nav nekā smieklīga! tas, kuram nebija, kur sprukt, tēloja protestu. Vai tad tev nav nekā slēp­jama?

-   Ir. Un kā vēl!

-   Nu, lūk! Ei, paklau! Varbūt tu vari pastāstīt, kas mūs sagaida nākotnē?

-   Varbūt. Tu gribi zināt?

-   Kāpēc gan ne? Piemēram…

-   Nākamās loterijas ciparus es tev nesaukšu, nemaz neceri! smējās Toms.

-   Kāpēc ne? vīrietis jutās vīlies, taču patiesu sarūg­tinājumu viņa balsī Toms nedzirdēja.

-    Man nav tādu tiesību iejaukties jūsu dzīves ri­tumā. Man ir nojauta, ka es nedrīkstu to darīt.

-    Tā varētu būt. Un kas būs, teiksim, pēc simt ga­diem?

-   Tevis nebūs. Toma balsī varēja saklausīt labsir­dīgu ironiju.

-    To es saprotu, ka simt piecdesmit gadus nenodzī­vošu! Es domāju kas būs noticis ar mūsu pasauli?

-   Manuprāt, nekas īpašs. Šajā vietā, kur mēs tagad stāvam, viļņosies divus trīs metrus dziļš ezers. Lejnieki pārvērtīsies par pussalu, tad salu.

-   Tātad tomēr silsim…