Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Un viņa, Toma, tēvs ko viņš meklēja un joprojām meklē gan savā, gan Zempasaulē? Vai ne atbildi uz šo jautājumu? Varbūt tēvs to kādreiz ir uzdevis sev un nav radis pieņemamu atbildi, tāpat kā šo atbildi tagad nespēj rast Toms?!

-   Te notika avārija, konstatēja Toms, lai gan sa­prata, ka tagad tam nav nekādas nozīmes.

-   Te?! Līdzenā vietā! niknodamies pats uz sevi, nomurmināja automašīnas īpašnieks. Stulbums!

-   Migla. Tu steidzies. Slidens ceļš. Centies apdzīt. Saskrējies ar smago.

-   Stulbi! Cik stulbi! aizgājējs sevi nežēloja.

Ceļa malā bija saskatāmas zīmes ceļa remonts un apbraucamais ceļš.

-   Brauc taisni, tur jau vakar pabeidza ceļa labo­šanu, kā starp citu bilda Toms.

-   Kā tu zini? vīrietim nevilšus paspruka. Ja nu milicija?

-   Mūs neturēs! Toms iesmējās. Nepamanīs!

-    Neesi tik pašpārliecināts! ironizēja vīrietisrēgs.

Toms to prata novērtēt. Man tiešām žēl, ka tev bija tā jāaiziet.

-   Man arī. Šķiet, aizgājējs sāka samierināties ar šābrīža dīvaino eksistenci, pat atguva sev piemītošo humora izjūtu. Kas to būtu domājis, ka tā… Labi, ka viens bez līdzbraucēja.

-   Labi gan.

divdesmit otrā nodaļa Avārija

Tālumā jau bija saskatāmas naksnīgās mazpilsē­tiņas retās ugunis. Nezin kāpēc Tomam iesmeldzās sirds: mazliet, tikko jaušami…

Lūk vāji apgaismotā nomale. Pa kreisi no ceļa vecā kapsēta, aiz tās lejā ezers. Neredzams. Taču Toms zināja, ka tas tur ir gandrīz apaļš kā bļoda un ļoti dziļš. Toms kādreiz bija tajā peldējies…

Un tad tas notika: kaut kas viņu it kā pagrūda, lika atskatīties!

"Nost no ceļa! Ātrāk! Lec laukā no mašīnas!" pēkšņi domās iekliedzās Toms.

Laika vairs nebija atlicis ne sekundes desmitdaļas. Zibens ātrumā caur labās puses priekšējām durvīm Toms rāva sev līdzi reiz nolādētās automašīnas va­dītāju. Viņi nepaguva pat īsti ieripot ceļmalas dziļajā grāvī, kad pāri viņu galvām ar milzīgu spēku tika aiz­mests sadragātais, samīcītais automobilis! Toms jau pēc mirkļa uzslējās kājās. Gaudoja bremzes. Krietnus simt metrus priekšā apstājās armijas kravas automa­šīna, pēc mirkļa kā aizgulējušās sāka mirkšķināt aiz­mugurējās avārijas ugunis.

-   Tu taču teici, ka avārijas nebūs! no lejas pārme­toši iesaucās Valdemārs. Tu teici!

-   Neparedzēju, ka viņam ir likts tevi medīt…

-   Nolādēts!

-   Tas ir arī viņa liktenis. Nelien laukā! Paliec, kur esi! iesaucās Toms. Izliecies par mirušu!

-   Ir darīts! Tas nav grūti! nikni un reizē ironiski noburkšķēja vīrietis dubļu vannā.

No kravas mašīnas kabīnes izslīdēja, izvēlās tumš­pelēkas ēnas kunkulis, tas raustīdamies strauji peldēja šurp, iegūdams kāda neradījuma aprises.

-    Stāvi, kur esi! Toms tam bargi uzsauca, lai gan juta, ka pats no bailēm dreb kā apšu lapa.

Šķita, ka neradījums viņu ne dzird, ne redz. Tomēr tā nebija Toms velti loloja šādas cerības.

"Tev te nav jābūt!" Toma smadzenēs kā akmens skrāpējums pret stiklu ielauzās pretīgs, čerkstošs uzbrēciens. "Vācies, no kurienes esi nācis!"

"Tu savu esi padarījis!" Toms tomēr neatlaidās. "Ej!"

Toma domu plūsmas enerģētiskais lādiņš acīmre­dzot bija pietiekami spēcīgs, lai tas, kurš nāca no ēnu pasaules, uz mirkli apstātos.

"Nestājies ceļā!" Melnas enerģijas viļņi izplatījās ap tumšpelēkās ēnas kunkuli kā apļi, kad rāmā ūdenī iemests akmens. Taču tie nenoplaka, tie pat pieņēmās spēkā!

Toms koncentrēja atbildi, enerģijas lādiņš izlidoja kā zilgana liesma un ietriecās mošķī. "Ej atpakaļ!"

Ar to pietika, lai pelēkais tiktu atmests pāris desmit metru tuvāk kravas mašīnai.

"Tu nedrīksti! Es daru savu darbu!" bez emocijām protestēja pelēkais kunkulis, atgūdams iepriekšējo formu.

"Tu viņu paņēmi! Ko vēl tu gribi?!"

"Tu melo! Viņš ir te!"

"Trīsdesmit gadus tu viņam neļauj aiziet!" Toms bija atguvis drosmi.

"Viņš pats neiet!" protestēja pelēkais.

"Tu zini, kāpēc! Ļauj viņam kaut uz mirkli nonākt tur, kurp tiecas viņa dvēsele, un viņš aizies!"

"Man tas nav ļauts!" Pelēkais nepazina nedz kom­promisus, nedz bailes.

Toms vēl nespēja novērtēt savas enerģijas iedarbī­bas spēku, taču to acīmredzot apzinājās ēnu pasaules iemītnieks. Un tomēr, lai gan pelēkais, amorfais ēnu valsts izdzimums pagaidām netuvojās, Toms saprata, ka pretinieks pat negrasās un arī nespēj atkāpties. Ne­zin kādēļ Toms to zināja, itin kā viņi nebūtu tikušies pirmo reizi!

Tikai tagad no kravas mašīnas izrāpās apjukušais un satriektais vadītājs. Viņš kā nemaņā, pieklibo­dams streipuļoja uz samīcītās vieglās automašīnas pusi.

Nedrīkstēja kavēties. Ar otras acs kaktiņu Toms pa­manīja, ka pelēkais neradījums piebriest, kļūst lielāks un tumšāks, no ceļmalā augošo koku un krūmāju ēnām uzsūkdams lipīgu melnumu.

"Zūdi!" domās iesaucās Toms, raidīdams paša dus­mām atbilstošu enerģijas lādiņu.

Trieciens bija tik spēcīgs, ka ēnu pasaules sūtītais mošķis sašķīda lēveru lēveros un izgaisa kā nebijis.