Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Trepju telpā kā čūskas vijās un locījās pelēkmelnas vērpetes, nespēdamas tajā satilpt.

-   Nāc laukā! Toms iekliedzās.

-    Tu netiksi garām! Tu esi par vāju! Tev jāpazūd! Viņš ir mūsu! dažādās balsīs šņāca milzīgais, melnais murskulis.

Nebija jēgas strīdēties. Drēbes uz Valdemāra pleciem saules staros jau sāka kūpēt.

-   Slēpies no saules, tā tevi sadedzinās! Toms viņam uzsauca un melnējošajā murskulī ietrieca zilganbaltu, pulsējošu gaismas lodi.

Mirkli šķita, ka vijīgās vērpetes tūlīt aprīs, noslāpēs lodes starojumu, taču notika pretējais vienā punktā savilktais gaismas kūlis kļuva mazāks, koncentrējās vēl vairāk un tad uzsprāga, piepildot visu kāpņu telpu ar zeltainu gaismu, izspiežot ēnu valstības sūtīto tumšo enerģiju. Zaudējis spēkus, melnais virpulis nebija zau­dējis apmērus un nevainojamo pienākuma apziņu tas tūdaļ centās uzbrukt Valdemāram.

Toms riskēja, viņš apzināti ļāva tam notikt tumšais mākonis, ietīdams Valdemāru savās vērpetēs, kaut uz mirkli paglāba jau gandrīz aizdegušos spoku no iznīci­nošajiem saules stariem. Domās Toms pavēlēja virpu­lim pacelt Valdemāru un nest uz mājas pusi. Iztērējot pēdējās enerģijas paliekas, melnais mākonis to paveica, bet vienlaikus pats acīm redzami dila, kļuva manāmi caurspīdīgāks.

-   Paldies! Toms neaizmirsa pateikties nupatējam pretiniekam, pirms tā atliekas iemetās pagalma vidū augošā milzīgā ozola pazarēs.

Toms pazina šo ozolu un pagalmu, viņš pazina ne­cilo divstāvu koka mājeli. Tā bija tā pati, kurā viņš reiz dzīvos, kad būs piedzimis! Šis laiks nebija aiz kalniem.

Valdemārs atkal sāka kūpēt. Toms viņu iestūma kāpņu telpā. Spokam vajadzēja kādu brīdi, lai atgū­tos, un tad viņš paša spēkiem spētu kaut cik tikt uz priekšu.

Saule jau bija zenītā. Pagalmā iebrauca kāzinieki.

-   Durvis! Kā tad tā? Kas to nostrādājis?! pārstei­gumā un neizpratnē iesaucās jaunās sievas māmuļa, vēl kūpošā spoka bijusī laulene.

-   Neuztraucies, viss būs štokos! viņu mierināja jau krietnu devu grādīgā nobaudījis, pagalam izstīdzējis tēvainis. Galvenais, ka meitiņa pie vīra!

-   Nav jau tava meita, ko vāvuļo! tēvaini apsauca resna, neganti izkrāšļojusies būtne. Vīri! Durvis atpa­kaļ eņģēs un tad tikai augšā!

-    Kāda ruņa! Ko vajag, to vajag! vīri nepretojās.

-    Lai nu paliek, ko nu smērēsies labos uzvalkos! Valdemāra bijusī sieva samiernieciski iebilda. Gan jau vēlāk…

-   Kad būs pavisam apdzērušies?! krāšļošanās spe­ciāliste bija nepielūdzama. Pie darba! Nelūriet kā auni uz neizgāztu žogu! Aiziet, slīmesti!

Daiļkrāsotājas pavēles, lai gan ironiskas, tomēr ne­bija pārlieku aizvainojošas, tāpēc vīri bez ierunām ķērās pie darba.

-   Valdis tomēr neatbrauca! Tēvs… kāda pusmūža sieviete jau kāpņu telpā paklusi, bet indīgi izmeta tāda paša svaiguma sievai.

-    Varbūt vēl atskries? nenoteikti bilda otra sie­viete.

-   Kur nu, ja jau zagsā nebija! Kam vajadzīgi tādi tēvi?! Lai tik iet uz neatgriešanos!

-  Jā, vēl nenoteiktāk bilda otrā sieviete. Varēja gan nojaust, ka viņa tomēr bija citādās domās par vīriešu staigāšanu.

Valdemārs pirmajā mirklī centās paslēpties kaktā aiz Toma muguras, tomēr drīz saprata, ka viņu ne­viens neredz.

Tikai tad, kad visi mājinieki un kāzu viesi bija uz­kāpuši augšstāvā, turp doties sadūšojās arī abi nere­dzamie un neaicinātie ciemiņi.

Nezin kāpēc Valdemāra jaunākā meita Tomam šķita pazīstama jau kāpņu telpā garām ejot… Madara… Nu, protams! Toma nākamā māmiņa! Vēl gandrīz pusaudze, gandrīz vienā vecumā ar šābrīža Tomu! Nu jau arī Toms vēlējās piedalīties Valdemāra vecākās meitas Elīnas kāzu svinībās, kaut mirkli būt līdzās Madarai un viņas mātei Annai, kura taču bija… būs viņa vecāmāte!

Un Valdemārs? Tas trakoti apsvilušais spoks, kaut arī neklātienē, tomēr reiz taču kļūs par viņa Toma ve­cotēvu! Tikai dažās vecmodīgās, melnbaltās fotogrāfijās redzēts, turklāt nupat apsvilis, spoks nu nemaz nešķita pazīstams.

Un tikai tagad Toms atminējās, ka tad, tajā pirms daudziem miljoniem gadu pagājušajā nākamajā dzīvē, kad viņš bija desmit vai vienpadsmit gadus vecs, bija atgadījies kāds dīvains notikums… Reiz, pāršķirstot veco fotoalbumu, māte, klusi iekliegušies, izlaida to no rokām. Kad Toms piesteidzās un, neizpratnē jau­tājoši lūkodamies, pacēla nokritušo albumu, māte ilgi nespēja bilst ne vārda. Beidzot kaut cik atguvusies, viņa drebošiem pirkstiem atšķīra lapas, kurās bija iestiprinātas mātes vecākās māsas kāzu fotogrāfijas. Arī Toms tās vienu otru reizi bez īpašas intereses bija aplūkojis.

-   Paskaties, vai es jau nejūku prātā! māte ievai­dējās.