Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

To nu Toms negribēja. Viņš pielika soli, gandrīz jau skrēja. Un tad kaut kas lika spēji apstāties kāda ne­skaidra, nomācoša doma pēkšņi ieguva zibensskaidras aprises. Pelēkā valstība! Tā bija tūkstoškārt spēcīgāka par to, par kādu izlikās. Tā viņam pa īstam nemaz neuzbruka! Bet ne jau aiz bailēm vai žēluma to pe­lēkie nepazina. Viņiem bija kāds cits, Toma saprātam apslēpts mērķis.

-   Nu jau esi par kapeiku tuvāk, paziņoja reģe un tūdaļ īsi, gandrīz pikti piebilda: Man neprasi! Ko viņi tur perina, to pat es nezinu.

Toms atsāka skriet un iedomājās, ka tagad nenāktu par ļaunu mazliet palidot, kā viņš to mēdza darīt savā tālās nākotnes pasaulē.

-   Pat nemēģini! uzkliedza reģe. Tā tik vēl trūka! Biedēsi man te godīgus cilvēkus!

-   Bet es taču neprotu! Bez liddēļa! iebilda Toms.

-   Ko var zināt, no tāda sprukstiņa visu ko var sa­gaidīt!

Šā laika Viedajai piemita neatkārtojama, dziļi inte­liģenta, kaut vecišķa loģiskā domāšana.

-   Ņirgāsies? iedzēla reģe.

Un indivīda tiesības neatklāt privāto domu slēptā­kās izpausmes kāds te brutālā kārtā mīdīja kājām.

-    Kas tās par slēptajām izpausmēm? brīnījās šā laika Varenā. Tu taču pats visu izpaud! Un tūdaļ jau pavisam citādā balsī piebilda: Tuvāk nenāc…

-   Kāpēc? nesaprata Toms.

-Mums katram sava pasaule plecos, Tom…. Katram sava… Mēs nedrīkstam viens otram tuvoties…

Viedā, lai arī kā centās, pati nespēja apslēpt satrau­kumu satraukumu un tik bezgalīgas skumjas, ka Toma dvēsele nodrebēja; viņš nojauta, ka reģe kaut ko ļoti svarīgu nepasaka līdz galam, neuzdrošinās teikt, Tomu žēlodama.

-   Vai tu mani izsauci? No manas pasaules. Tomam kaut kas iešāvās prātā.

-     Tik stipra neesmu. Toms juta, ka reģe pa­smaida.

-   Pelēko Valstība?

-    Iespējams… it kā negribīgi Toma aizdomas ap­stiprināja neredzamā sieviete. Vai kāds, kurš tajā mīt. Pelēko Valstībā nav laika robežu nav pagātnes, nav nākotnes… Tajā visas pasaules ir vienas Lielā Ra­dītāja elpas appūstas…. Gandrīz visas…

-   Gandrīz? Toms atkal nesaprata.

-    Netincini! Gan pats visu sapratīsi, kad pienāks laiks! reģes balsī ieskanējās piktāka nots. Ej!

-   Kurp lai es dodos?

-   Atpakaļ!

-   Atpakaļ nākotnē? Kā?

-   Cauri Pelēkajiem vārtiem! dzelžaini pavēlēja sie­viete.

-   Man bail!

-    Par to nebrīnos. Gan jau viņi tevi neaiztiks, ja šurpceļā cauri savai valstībai palaida… Gan jau viņiem ir kaut kas padomā…

Tā varēja būt patiesība, taču biedējoša patiesība tāda, par kuru Toms visiem spēkiem centās nedomāt un tomēr jau pēc mirkļa nespēja apvaldīt auļojošos prātus.

-   Saki! Toms iekliedzās. Vai mana nākamības pasaule ir Lielā Radītāja elpas appūsta? Saki!

Seno laiku reģe klusēja ilgi, bezgala ilgi.

-    Nezinu, beidzot atbildēja šā laika vēl nepiedzi­mušās Rūtas vecāmāte un tad vēl klusāk piebilda: Saki, vai tavā laikā es…

-    Jā, tu esi! Un tavs brālis! Jūs esat, esat! Mūsu Zempasaulē!

-   Tātad viņi pat mūs ir pakļāvuši savai varai… Pat mūs!

-   Kas viņi?! Toms kliedza.

-Viņi… un tagad arī tu, Tom, jūs esat citādie… Ej… Un lai Dievs stāv tev klāt, ja tas maz iespējams…

Toms klusēja. Viņš saprata, ka Viedā vairs nerunās. Viņas pēdējais paudums bija izteikts tādā balsī, ka sāļas siekalas saskrēja mutē, taču Toms tās nespēja norīt. Viņš juta, ka mati pakausī saslienas stāvus; viņš bija uzzinājis to, kam pat domās baidījās un nespēja pieskarties. Jā, viņš nāca no citas pasaules, taču tā bija ne tikai cita, bet arī citādai

Kāda?! Kāpēc pelēkie viņu neaiztiek? Varbūt Toma nākotnes pasaule ir nedzīvajai, pelēkajai rada? Varbūt ir vēl ļaunāk? Vēl ļaunāk?! Vai tas maz iespējams? Vai tad arī viņi nejūt sāpes? Vai viņiem nepiemīt līdzjūtība, draudzības un pašuzupurēšanās jūtas? Vai viņi nesēro par aizgājējiem? Vai viņi neiemīlas un netop mīlēti? Vai viņiem nav ģimenes saišu, bērnu un mazbērnu? Vai viņa Toma nākotnes pasaulei nav diženas,

simttūkstošgadīgas pagātnes un vēl varenākas nākot­nes izredžu?

Nē, nē, nē! kliedza, protestēja nākotnes Toma sa­prāts. Tas visiem spēkiem centās aizstāvēties!

Otrā daļa Ar liesmojošu brūci sirdī

Tomēr kaut kas bija mainījies: kādu sīku šaubu sēk­liņu seno laiku Viedā bija iedēstījusi Toma dvēselē. Viņš jauta to briestam krūtīs, viņš jau zināja, ka tā augs, ne mirkli nedodama miera, līdz Toms noskaidros patiesību, pat ja tā viņam būtu pēdējā…

divdesmit piektā nodaļa Viens naktī

Zvaigžņu un galaktiku miljardu izrakstītā debesu velve meta loku pār Toma galvu. Tālas un vēl tālākas neredzamas planētu sistēmas no tapšanas mirkļa līdz zudībai varēja kļūt par mājvietu Saprātam. Daudzām tas neizdevās, taču nedaudzās izredzētās Visuma laika un telpas bezgalībā kļuva par simtiem un tūkstošiem Saprātam noderīgu dzīvības formu mājvietām, līdz Lielais Radītājs dažas dzīvības formas atzina par sevis cienīgām, dāvādams tām Dvēseli un Garu. Tā tas bija no sākta gala, un tā tas būs mūžīgi, līdz Visums atkal sarausies vienā punktā un bezgalīgo reizi radīsies no jauna…