Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Armijas kravas automašīnas šoferis grīļodamies stā­vēja ceļmalā un, neko nesaprazdams, blenza uz to, kas bija palicis pāri no otra braucamrīka. Šķiet, viņš jau bija pamanījis, ka mašīna ir tukša un arī tai līdzās nav neviena cilvēka, lai gan pēc tāda trieciena dzīvs nebūtu varējis palikt neviens.

Ar kādu devīto prātu Toms nojauta, ka nedrīkst vilcināties, ka ēnu valstībā mītošie nav apturami tik vienkārši, ka pelēkais atkal atgriezīsies vēl stiprāks, vēl bīstamāks!

"Uz smago mašīnu! Ātri!" domās pavēlēja tas, kurš nupat bija paveicis neprāta darbu piesmējis, iekus­tinājis to pasauli, no kuras bijās, kurai labprāt meta līkumu pat senie dievi!

Skrienot šķita, ka asfalts ar katru mirkli kļūst mīk­stāks, ka tas jau sāk lipt pie zolēm.

Toms pieplaka pie stūres. Jaudīgais dīzeļmotors ne­bija izslēgts, tas joprojām darbojās, viegli drebinādams kabīni un stūresratu. Toms paguva ievērot, ka Valde­mārs kabīnē ierāpjas ar pūlēm viņa apavu zolēm līdzi vilkās izkusušā asfalta stiegras.

Zaldātiņš tā arī netika līdz viņa rīcībā nodotajam armijas braucamajam, taču tam nebija nekādas nozī­mes slepkava bez vainas pat nebija spoks, tikai pirms trīsdesmit gadiem risinājušos notikumu atspulgs, jau gaistošs fantoms.

Toms iedzina akseleratora pedāli grīdā. Motoram vēl pietika spēka pagriezt kūpošajā asfaltā iegrimušos milzīgos riteņus, taču Toms saprata un zināja, ka tas nevilksies ilgi, ar katru apgriezienu riepas arvien vairāk pierāva sev klāt piķa un zem tā esošo akmens šķembu kārtu. Melnums jau slējās uz augšu bez riteņu palīdzības, tas centās sagrābt, pielipt, apturēt, nelaist, sodīt!

Un tad viss burbuļojošais ceļa klājums aizdegās, vienā mirklī uzliesmoja kā benzīnā samērcēta lupata.

Tomēr ēnu valstības stratēģi bija kļūdījušies, vis­maz pagaidām armijas kravas mašīnas riteņi bija tik lieli, ka liesmas netika pat līdz trešdaļai to augstuma, tikai tumšbrūni dūmi snaikstījās ap kabīnes durvju apakšējām malām. Mašīna strauji kāpināja ātrumu, un izkusušais, degošais asfalts nespēja to aizturēt.

"Kaut nu nesprāgtu riepas!" Toms iedomājās. "Vai neaizdegtos motors!"

Karstums kļuva nepanesams, bija grūti elpot. Mo­tora dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītājs pār­sniedza kritisko atzīmi un atdūrās pret ciparnīcas augšējo robežu.

Toms, gandrīz nepiebremzējot mašīnu, nogriezās pirmajā pilsētiņas sānielā par laimi, tā nebija asfal­tēta. Pie riepām pielipušā, degošā asfalta liesmiņas ātri vien noslāpa, smilšu un dubļu apmestas.

Tālāk ceļš meta slaidu loku ap veco kapsētu. Tā bija puslīdz droša, klusa vietiņa, īpaši naktī. Dažādu laiku aizgājušie tie, kas savu dvēseļu apmulsumā aizka­vējušies, nebija ēnu valstības draugi, drīzāk tās gūs­tekni.

Lai ātrāk tiktu līdz galamērķim, Toms, strauji pa­griezdams stūri, vēlreiz mainīja kustības virzienu, lik­dams mašīnai drāzties cauri aizaugušajam parkam, pa taku lavierējot starp koku stumbriem, ar kravas kas­tes malām noraudams tiem mizu līdz audu baltumam. Jau pirms krietna brīža Toms bija sapratis, ka šis laiks, būdams tikai trīsdesmitgadīgas pagātnes identiska kopija, pat nežēlīgi deformēts, nespēj iespaidot nedz īsto pagātni, nedz šābrīža reāli pastāvošo pasauli, līdz kurai Toms pat vēl nebija nonācis un nemaz nezināja, vai gribētu tur nonākt.

Turies, drīz būsim klāt! Toms drošināja.

Kā kaut ko pavisam nenozīmīgu Toms atcerējās, ka Valdemārs ne reizi nebija nosaucis savas pieaugušās meitas mitekļa adresi, tomēr nezin kādēļ Tomam tā nebija noslēpums. Vēl viens pagrieziens, un, lūk, jau necilā, tomēr vietumis bruģakmeņiem klātā ieliņa, kurā tik ļoti vēlējās nokļūt nelaimīgais spoks.

Beidzot gandrīz vienlaikus "izšāva" aizmugures riepas, neizturējušas tām uzlikto pārslodzi. Mašīna sametās šķērsām ieliņai. Dzīvais un nedzīvais nolēca lejā, cik jaudas mezdamies uz priekšu. Austrumu pusē jau blāzmoja rīts, nepārprotami vēstot to, ka laikam še ir savs saspiests ritums.

divdesmit trešā nodaļa Lamatas. Vecā fotogrāfija

Kad abi mucēji sasniedza ilgi loloto galamērķi, saule jau bija uzlēkusi. Svaigi krāsotās divstāvu koka mājeles ēnā Toms uzreiz pamanīja kā sēni augam pe­lēkās valstības mošķi, taču tas vēl nebija tik liels un ne uz pusi tik stiprs, lai viņus kaut nedaudz spētu aizkavēt.

"Pazūdi!" pat neapstādamies domās gandrīz vien­aldzīgi uzsauca Toms. Nu jau viņš apzinājās, cik nie­cīgam jābūt raidītajam enerģijas lādiņam, lai pelēkais neradījums tiktu saplēsts driskās, uz kādu laiciņu pa­dzīts no šīs vai citas vietas.

Toms strauji atvēra žoga vārtiņus un iesteidzās pagalmā. Valdemārs viņam sekoja. Te neviena nebija.

Valdemāra meitas dzīvoklītis atradās koka mājeles otrajā stāvā, trepju telpā varēja nokļūt pa reiz stiklo­tām bijušām sētas durvīm. Durvju caurumi bija cītīgi aizdarīti ar laika gaitā nomelnējušiem saplākšņa ga­baliem, tomēr Toms redzēja tiem cauri.

-   Stāvi! Atpakaļ!

Valdemāra roka sastinga, nepieskārusies durvju rokturim.

-   Nost! vēlreiz strupi iesaucās Toms.

Spoks atlēca malā. Un tad Toms ar domu spēku izgāza, izcēla durvis no eņģēm.