Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Un pamatīgi. Daudz straujāk, nekā jūsu zinātnieki paredz. Taču tas neturpināsies mūžīgi. Dabas spēki ir simtkārt gudrāki par jums. Tiem ir miljardiem gadu krāta pieredze.

-   Tātad gaidāmas pamatīgas ziepes?

-    Ne gluži. Jau teicu dažu gadu tūkstošu laikā daba izlīdzinās cilvēku alkatības un muļķības radītās pārvērtības, samierināsies ar tām. Protams, daudz kas pagaisis zem okeānu viļņiem, pazudīs salas, saruks kontinenti, taču kāds gudrinieks atradīs lētu un efek­tīvu paņēmienu sāļā ūdens destilēšanai. Būs atklāti citi enerģijas veidi. Transportlīdzekļiem tiks izmantots Zemes magnētiskais lauks. Cilvēki pamazām pārvērtīs tuksnešus ziedošos dārzos, dzeramā ūdens trūkums vairs nebūs problēma, arī pārtikas netrūks.

-   Skaisti! Prieks dzirdēt! Teiktā saturs tomēr ne­spēja apslēpt neizdibināmas, tikko jaušamas skumjas vīrieša balsī. Kā tad dzīvnieki, putni? Daudzi pazu­dīs, vai ne tā?

-   Diemžēl jā. Arī cilvēku būs mazāk… Krietni ma­zāk… Neskumsti. Toms pasmaidīja. Toties jūs kļū­siet gudrāki, vairs nebūs karu… Ilgi nebūs…

-   Tu teici, ka nāc no citas pasaules. Tātad mēs tie nebūsim?

-   Nē. Šī civilizācija ies bojā, bet ne jau cilvēku vai­nas dēļ. Ne tikai cilvēku vainas dēļ… Tā būs kosmiska dabas katastrofa. Pēc daudziem tūkstošiem gadu.

-   Sapratu, klusi bilda vīrietis. Vai tu drīksti man to stāstīt?

-   Tev drīkstu…

Automašīnas īpašnieks ieslēdza tuvās gaismas. Krei­sais lukturis ceļa grambās trakoti kratījās, mētādams gaismas staru gan uz augšu, gan leju.

Abi braucēji mirkli klusēja. Strauji satumsa. Miglas blāķi izvēlās arī uz ceļa, likdami braukt uzmanīgāk.

-   Tu vēlies paveikt neiespējamo, beidzot ierunājās Toms. Tu gribi atgriezties pagātnē, atkal būt kopā ar sievu un meitām…

Vīrietis klusēja.

-   Jau trīsdesmit gadus tu centies nokļūt savas vecā­kās meitas kāzās, Toms paklusi turpināja. Atkal un atkal… Katru rudeni šajā vienīgajā miglainajā naktī. Un nespēj…

-    Kāpēc? Tas bija gandrīz nedzirdams izmisuma kliedziens, ne jautājums.

-   Toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, tu gāji bojā auto­avārijā. Diemžēl. Un tava dvēsele negrib ar to samie­rināties. Tā liek tev atkal un atkal atkārtot šo ceļu, nespēdama aiziet…

-   Ko lai es?… dīvainais ceļinieks iesāka un nepa­beidza.

-   Es tev mēģināšu palīdzēt. Taču tev jāzina, ka tas būs tavs pēdējais brauciens.

-   Jā…

Šķita, ka Toma ceļabiedrs pārdomā nupat dzir­dēto.

-   Kā viņas tagad?…

-   Tev ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērni. Tava dzīvības līnija nav pārtrūkusi. Vēl ilgi nepārtrūks.

-    Paldies… Vīrietis mirkli klusēja, tad saņēmās pēdējam jautājumam. Kas man jādara?

-   Nekas. Ar mani runādamies, tu esi iekavējis ierasto braucienu. Šoreiz autoavārijas nebūs. Mēs abi dosi­mies uz tavas meitas kāzām. Taču tev ir jāzina, ka mūs neviens dzīvais neredzēs.

-   Arī tevi ne?

-   Arī mani. Toms pasmaidīja. Jo mēs abi esam no citām pasaulēm.

-   Trīsdesmit gadus… klusi bilda vīrietis. Trīs­desmit gadus…

-   Pasaule ap tevi ir pārvērtusies. Tikai tu to nere­dzi un nekad neieraudzīsi… Tev te vairs nekas nav darāms. Itin nekas, stingri noteica Toms.

-    Es cenšos saprast visu, ko tu man nupat teici. Cenšos…

-   Nebīsties. Esi mierīgs un drošs. Arī tu nebeigsies ar šo dzīvi. Tu aiziesi un atgriezīsies… Varbūt drīz, varbūt pēc simt vai tūkstoš gadiem. Cilvēkiem nav lemts uzzināt un izprast savas dvēseles atdzimšanas mistēriju.

-   Arī tev ne?

-   Arī man…

Automašīna izbrauca uz galvenā ceļa, tas bija as­faltēts. Motors neganti un saraustīti ierūcās, mēģinā­dams uzņemt apgriezienus, tas izdevās ar grūtībām. Arī ātrumkārba īsti neklausīja pārslēdzās ar aizdo­mīgu krakšķi.

-    Piecpadsmit gadus ar šo te grabažiņu, ja neņem vērā tos pēdējos trīsdesmit… Vīrieša balsī ieskanējās neslēpts mīļums.

-   Tos trīsdesmit var neņemt vērā.

-   Kur mēs nokļūstam, kad aizejam? vīrietis ievai­cājās pēc krietna klusuma brīža.

-    To neviens nezina. Tas ir kaut kas pārāks par mums visiem, kas nosaka bezgalīgā Visuma, daudzo pasauļu un mūsu likteņus. Arī šī mana atgriešanās, ieniršana pagātnē ir kāda augstāka Saprāta inspirēta. Šķiet, tā tas ir… Tā tam vajadzētu būt. Elementārā loģika liek domāt, ka neviena no mūsu pasaulēm nav, nevar būt pati pilnīgākā…

Līdz pilsētai vēl bija krietns ceļa gabals, ko braukt. Toms klusībā pārdomāja pēdējos notikumus. Viņš iedo­mājās savu pasauli, tās Virspasauli un Zempasaules. Kaut kas nešķita pareizi. Lai arī cik sena tā būtu, arī viņa pasaulei bija jābūt apzinātam sākumam, saviem attīstības posmiem. Bez dzīvībai piemērotas dabiskas vides nebūtu varējušas attīstīties cilvēkiem radnie­cīgas būtnes. Drošības kupols? Bet tas jau no sākta gala bija augsti attīstītas civilizācijas prāta un roku darbs, nejau kaut kādu primitīvu gliemežu radīts! Kur bija meklējams viņa pasaules sākums, tās pirmatnējie aizmetņi? Vai zemākajās pasaulēs? Vai kāds viņus jau pašā sākumā bija radījis tādus, kādi viņi ir joprojām, desmitiem, simtiem gadu tūkstošus ilgi? Vai kāds to var pateikt?