Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Tikai tagad stāvot klaja lauka vidū Toms apzinā­jās, cik ļoti viņam nākotnes pasaulē ir pietrūcis zvaig­žņotās debesu velves! Viņš mīlēja gan šo, gan citas pasaules, viņa Gars mīlēja Lielo Radītāju, juzdamies tā daļa, būdams atbildīgs par planētu, par katru nie­cīgāko dzīvībiņu uz tās.

Viņš nevarēja, nedrīkstēja piederēt citādo pasaulei. Tikai ne viņš!

Taču kaut kas bija noticis! Kaut kas neiedomājams. Kaut kas tāds, kas pat mūžam nemainīgajai Pelēko

Valstībai lika rīkoties neizskaidrojami pretēji tās da­bai un sūtībai. Šķita, ka pelēkie, palikdami gandrīz neredzami, izvairīdamies no tiešas saskarsmes, viņu vēro un vērtē. Kāpēc?!

Toms juta rudenīgās nakts dzestrumu. Ar visu ķer­meni viņš izbaudīja šobrīd vienīgo iespējamo kontaktu ar šo pasauli, nenodarot tai pāri. Nakts viņu nebie­dēja, arī pelēkie nešķita tik bīstami, viņa bieds bija kas cits viņš pats un viņam līdzīgie nākamībā.

Nē, viņiem nebija nedz astu, nedz āža kāju, nedz ragu pierēs, viņi nebija vampīri vai spoki! Viņi bija cilvēkil Taču viņi nepazina zvaigžņu starojumu, jo virs viņu galvām pletās Megapoles kupoli. Viņiem teica, ka ārpusē valdot briesmīga radiācija pēc sen zudu­šās civilizācijas bojāejas -, pasaule, kurā nav dzīvības. Taču Toma tēvs apgalvoja, ka tur, ārpusē, ir dzīvas, iespējams, saprātīgas būtnes. Un, ja tur ir mūžīgā ra­diācija, tad kā radās viņu gatavā, vienveidīgā pasaule? Tā ir nemainīga daudzus tūkstošus gadu. Tai nav ro­dams pirmsākums. Ja nu vienīgi Zempasaulēs, dziļi pazemē. Varbūt tur slēpās atbilde?

Toms nesteidzās, viņš zināja tagad zināja, ka neko nevar nokavēt. Tepat līdzās, pustumsā, dusēja pilsē­tiņa sīka un neaizsargāta, mūžīgā laika krustcelēs iestrēgusi. Neaizsargāta? Te kāds bija licis piedzimt Reģei un pavisam drīz liks piedzimt arī Tomam. Pēc nieka četrpadsmit gadiem šo pasauli apciemos Zets. Un caurskries kāds ļaunuma apsēstais.

Zets! Toms viņu atminējās. Viņiem izdosies pie­veikt tumsas spēku sūtīto tur, pagātnē, kur ļaunais būs iesprucis, kaut tas nenāksies viegli.

Krītošs meteorīts debesīs ievilka gaistošu švīku. Pie zemes pieplakušo, mitruma piesūkušos zālienu skāra pirmā salna.

"Ja tagad kaut kur tuvumā būtu Zets!" Toms izmi­sis domāja. Cik ļoti viņam šobrīd pietrūka īsta drauga padoma… Zet, vai arī tu man nedrīksti tuvoties? Zet! puisēna kliedziens izskanēja aizlaiku tukšumā.

Toms zināja, ka atbildi velti gaidīt. Tikai vējš iešalcās tuvējās kapsētas koku lapotnēs, kaut uz īsu mirkli ra­dīdams dzīvības ilūziju.

"Dzīvības ilūzija?" nodomāja Toms. "Dzīvības ilū­zija," viņš atkārtoja. Kāda neskaidra doma tās acu­mirklīga, kā no saprāta bezdibeņiem izlauzusies at­blāzmas kripata iešāvās zemapziņā tik neskaidra, ka Toms to pat neprata loģiski noformulēt.

divdesmit sestā nodaļa Harons

Bija pienācis brīdis, kad jāatgriežas nākotnē. Toms nesteidzīgi devās uz kapsētas pusi. Tāpat kā ar ķer­meni viņš juta rudenīgās nakts dzestrumu, ar kādu citu maņu viņš sajuta Pelēkās Valstības klātbūtni te­pat līdzās. Ar vienu kāju viņš jau bija šajā valstībā!

Tomu apņēma pilnīgs klusums tāds, ka sāpīgi iedžinkstējās ausīs. Mirkli viņš dzirdēja savas sirds pukstus. Taču tad pieklusa arī tie. Pazuda viss gan pilsētiņas, gan vecās kapsētas, gan visa šā laika klātesme! Viss sastinga Toma apziņā kā fotogrāfija, ievie­tota biezā, bezgala biezā atmiņu albumā…

Visapkārt savilkās pelēka migla. Toms vairs nejuta savu ķermeni, viņš nejuta zemi zem kājām šķita, ka viņš lido, strauji ceļas augšup, ietinies miglas mākulī.

Toms palūkojās lejup tur migla šķita tumšāka, biezāka, tā jau apņēma, aprija laika dzīlēs zūdošo pil­sētiņu un tās apkaimi.

Pacelšanās nebija ilga, Toms juta, ka atkal tuvojas zemei, taču tagad tā piederēja Pelēko Valstībai. Sastin­gusi un nedzīva, tā atpleta laika un telpas vārtus bez sagaidītājiem un fanfarām, bez pagātnes un nākotnes, bez labā un ļaunā. Kāpēc?! Ko viņi grib?

Toms atkal stāvēja lauka vidū, aiz ezera jautās pil­sētiņas retās ugunis, baznīcas smaile ar krustu galā, taču Toms zināja, ka tā ir tikai ilūzija.

No miglas iznira cilvēka stāvs, tas ātri tuvojās. Valdemārs!

-    Nāc! aprauti, bez jūtu izpausmes izmeta velis vai tas, kas viņā šobrīd slēpās, un tūdaļ pagriezās, lai ietu.

-   Pagaidi! iesaucās Toms. Valdemār!

Būtne apstājās un atskatījās, taču tai bija citas svešas, par pelēku masku sastingušas sejas vaibsti.

Toms apjauta, ka nejūt pamatu zem kājām, tomēr spēj to saskatīt. Tā bija smilts, kam viņa apavi pat nepieskārās, tikai pelēka smilts visapkārt. Un tad gājiens atdūrās pret ieslīpu, no gigantiskiem, gandrīz gludiem akmens bluķiem veidotu sienu, kas pazuda kaut kur augšā miglas vālos un tumsā.

Nekur nemanīja kādu eju vai visniecīgāko spraugu, tomēr velis pat nedomāja apstāties ne reizi neatska­tījies, fantoms nozuda akmens bluķī, izgāja tam cauri. 122