Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Tas tiesa, bija pienācis laiks meklēt jaunu māj­vietu. Tā mums vēstīja zvaigznes un dižais Amons Ra, visu dievu valdnieks. Taču nu tu, mirstīgais, no aizlaikiem nākošais, mūs uzmeklē. Un Pelēkie tev to ļauj! Viņi tev vēl dzīvam esot rāda ceļu uz veļu valstību! Kāpēc?

Toms iegrima pārdomās. Vai viņš no sākta gala ne­bija sev uzdevis šo jautājumu: kādēļ gan viņš te nāk, ko meklē, neviena neaicināts, tomēr kāda neredzama, apzināta spēka sūtīts?… Vai šis spēks slēpās viņā pašā?

-   Es gribu jūs aicināt karā! Toms izdzirda vārdus, kurus izrunāja paša lūpas.

-   Ko tu gribi? milzis izbrīnā pārvaicāja. Vai tu esi zaudējis prātu? Kādā karā? Pret ko? Harons bija tik ļoti pārsteigts, ka pārstāja irties.

-   Nepazaudē airi, Haron! Šķita, ka ar Toma muti runā kāda sveša būtne. Senais Tartars ir pamodies. Neviens nezina, kādēļ. Neviens nezina, vai tie ir senie titāni vai citi, vēl daudzkārt bīstamāki radījumi.

-   Dievu pasauli tas neskar, tu taču zini. Viņu salu sargā Nāves ūdeņi un Pelēko Valstība ap tiem.

-    Pelēkie bīstas, Haron… Pat viņi nejūtas droši… Nāves ūdeņi? Vai tu pats neredzēji, ka tie nav visva­reni? Tie pašķīrās, atkāpās…

-   Tavā priekšā! iesaucās milzis. Tu…

-   Es, Haron…

-   Kas tu esi?!

-   Kaut es to zinātu…

-   Tu zini! Tu esi Citādais!

-    Tikai daļa no manis, Haron, tikai niecīga daļa! Es ceru, ka niecīga… Jo kādēļ gan dzīvo pasaule būtu mani šurp sūtījusi, kādēļ gan kāds būtu rādījis ceļu uz Pelēko Valstību, būdams pārliecināts, ka tā mani ne­skartu palaidīs garām? Varbūt lai brīdinātu? Varbūt tā mums visiem ir pēdējā cerība gan dzīvajiem, gan sen zudušajiem?

-   Nāves ūdeņi tie bēgtin bēga…

Harons atkal sagrāba airi.

-   Attopies! Šī pasaule var aiziet bojā, Haron! Visa arī dievu pasaule uz mūžīgiem laikiem, bez atdzim­šanas!… Man ir jātiek krastā!

divdesmit septītā nodala Dievu mijkrēslis

Ticis tuvāk salai, Harons kādu brīdi vadīja laivu gar nedzīvu, klinšainu stāvkrastu, līdz kādā plaisā skatam pavērās šaura, akmeņaina liedaga strēmelīte. Jau pēc mirkļa apkaltais laivas priekšgals asi iecirtās oļiem klātajā seklumā.

-   Paldies tev, Haron. Un ņem šo monētu, tā tomēr ir īsta, lai arī Pelēko Valstības dota.

Toms nevilcinādamies izlēca krastā.

-   Es būšu tuvumā, bilda mūžīgais pārcēlājs.

-   Zinu, Haron. Tu vienmēr esi tuvumā ikvienam no mums, lai arī kur mēs būtu, kādu ceļu mērotu…

Laiva atrāvās no sēres; nepagāja ne mirklis, un tā jau nozuda aiz pārkarenas klintsradzes.

Toms pakāpās augstāk un atskatījās cik vien va­rēja saredzēt, pletās tumšie Aizmirstības ūdeņi; tā­lumā, aiz sastingušajiem miglas vāliem tie vietumis centās saplūst ar horizontu. Nekur nebija saskatāms pretējais krasts, tikai bezgalīgs Nāves ūdeņu okeāns apņēma visu pasauli.

Pēc krietna kāpuma Toms apstājās uzkalniņā un palūkojās apkārt ne tuvumā, ne tālāk ielejā nebija ieraugāmas kaut niecīgākās taciņas pazīmes, kādas dzīvas vai nedzīvas būtnes klātbūtne. Šķita, ka visap­kārt valda mūžīga mijkrēšļa stunda, cenzdamās notu­šēt kontūras, izlīdzināt asumus, paslēpt milzīgo salu pelēka miglas mēteļa krokās. Tik tiešām senie dievi šeit varēja netraucēti spēlēt mūžīgās paslēpes!

Viegla vēsmiņa šurp atnesa ziedošu Japānas ķiršu smaržu.

-  Velti slēpies, daiļā saules dieve Amaterasu, es tevi spēju saskatīt, bilda nupat atnākušais.

Rožainā sakuras ziedu mākonītī ietinusies, ar ba­sajām kājām zemei nepieskardamās, šurp slīdēja gra­cioza, mūžam jaunavīga būtne.

-  Cilvēks?! izbijusies iesaucās dieviete māte. Dzīvs cilvēks? Kā tu še nokļuvi? Tūlīt ej projām, iekams ne­esi sodīts! Tev izdevās piemuļķot Haronu?

-    Tas nenācās grūti. Viltīgi pasmaidīja Toms. Viņš ir naudaskārs!

-   Nē, tu neesi cilvēks! Dieviete apstājās. Tu ne­esi…

Acumirklī Amaterasu saplūda ar ziedu mākoni, pārvērsdamās par milzīgu, baltu vilcēni, kura, priekšķepas izpletuši, bija gatava negantam lēcienam.

-   Lūk, kur tu esi paslēpusies, draiskule! atskanēja baiss rēciens. No miglas mākoņa iznira lauvas galva, tad varens cilvēka stāvs, pār kura pleciem un muguru slīga zvēru karaļa tumšās krēpes. Nu tu man beidzot esi rokā!

Taču, pirms dievu sargs Višnu paguva pārvērsties par asspalvainu kuili, baltā vilcene, lēcienā apme­tuši kūleni, kā sīka, zeltzvīņaina zivtele ienira dzidrūdeņainā, seklā dīķītī, kas nez kā te bija uzradies, un paslēpās starp raibiem olīšiem. Višnu kuiliskais iemiesojums, bez gaisā veiktiem augstākās pilotāžas specefektiem sasniedzis ūdeni, itin veiksmīgi pārvēr­tās par prāvu, appelējušu un neveiklu bruņurupuci, bet tūlīt pat par negantu līdaku, kas Amaterasu lika izlēkt no seklās, saduļķotās peļķes un pārtapt atkal par dievieti tās sākotnējā izskatā.

Dīķītis tūdaļ nozuda, tā vietā stāvēja kaislē iede­dzies kuprains milzis un izbrīnā lūkojās apkārt.