Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Kur, pie joda, tu pazudi? Ama! To ziedu smaku jūtu, bet tevi neredzu! Nu vairs pat smakas nav! Kurš lops te sacēla vēju! Parādies, lai es tev varētu sadot pa ēzeļa ausīm! Kuprainis pamazām atguva dieva Višnu īsto izskatu, tomēr viņa citreiz skaistā, taču nupat trakās dusmās savilktā seja joprojām nesolīja neko labu.

-   Es, vienā dieva mierā bilda Toms, pēkšņi kļuvis redzams.

-   Tu? Šāds bezkaunīgs paziņojums Višnu tik ļoti apstulbināja, ka viņš acumirklī nomierinājās. Un kas tu esi? Punduris?

-   Nē, Toms.

-   Un par ko tu proti pārvērsties?

-   Par punduri. Vai vienalga, par ko. Pēc sirds pati­kas.

-   Vai tu paslēpi Amaterasu?

-Es.

Svešinieka nekaunība dziedēja mīlas rētas un atvē­sināja varenā dieva prātu.

-   Vai tu vari man pateikt, kāpēc es tevi nepārvēršu par smilšu graudu?

-   Varu.

-Nu?

-   Tāpēc, ka tu to nespēj, Višnu. Vai Rāma, vai Krišna, vai Buda… Ja tu to spētu, sen būtu to paveicis.

-   Kāpēc Harons tev nesadeva ar airi?

-   Tā paša iemela dēļ, kāpēc tu mani nepārvērt par smilšu graudu.

-   Ka tevi jupis! Tu gan esi drosmīgs, cilvēk!

-   Un nekaunīgs, koķeti ar vēdeklīti aizsegdamās, piebilda kautrīgā un joprojām neredzamā Amaterasu.

-    Pat ļoti nekaunīgs! Šķita, ka dievu šī negaidītā saruna uzjautrina. No mirstīgo pasaules tikpat ne­kaunīgs bija Hērakls, tas tiesa. Višnu kļuva nopiet­nāks. Bet viņš tomēr ir mūsu radinieks, un galu galā Zevs viņam dāvāja nemirstību.

-    Bļodu ar ikmēneša ambrozijas devu Zevs viņam dāvāja, tur tā visa nemirstība…

-    Izlikšos, ka tavus pēdējos vārdus neesmu dzirdē­jis… Tātad Zevs viņam dāvāja nemirstību un tikai tad uzņēma Olimpā. Diemžēl.

-   Kāpēc diemžēl? Joprojām kašķīgs? Laikam jūs īstos dievus apsmej?

-   Dažus pat iekausta, bastards! Nu galīgi dulls! Pat ar Toru reizēm izvicina dūres, kad Amaterasu brālis šos apdzirda ar sakē. Tas pļēgurs arī varen nadzīgs uz plūkšanos, jo neko citu kā sakē viņš uzburt neprot!

-  Kurš te mani nupat sauca vārdā? vēl neredzams, tomēr tuvodamies, pērkondārdošā, kaut aizsmakušā balsī ierūcās dievs no āsu dzimtas. Nevienam neradās šaubas, ka ar savu klātbūtni viņus pagodinājis Tors.

-    Rādies šurp, kaimiņ, ja esi atnācis! iesaucās Višnu. Aplūko, kādu brīnumu mums te Harons atsū­tījis!

-    Trolli, vai? noducināja jau pa pusei saskatā­mais Tors, iespējams, tie bija pērkondieva klusinātie smiekli. Taču tiem sekojošais jautājums izskanēja no­pietni. Ko tu še meklē, mirstīgais?

-   Jūs visus, atbildēja Toms.

-  Tam jābūt nopietnam iemeslam, lai kāds to darītu. Un vēl nopietnākam jābūt tam, kurš to spētu.

Toms klusēja. Viņš tūdaļ, kopš bija izkāpis krastā, noģida, ka dievi ir viņu pamanījuši, ka Harons tomēr ir devis kādu ziņu, ka šī pļāpāšana ir tikai laika novilcinā­šana, lai dievi pagūtu koncentrēt spēkus iespējamam triecienam, ja tāds būtu nepieciešams.

-Vai tad Harons nepavēstīja, kāpēc es nāku šurp? Toms atkal sajuta kāda sveša domu un gribas klāt­būtni sevī. Vai gan citādi tu, varenais Tor, tik stei­dzīgi būtu pametis Āsgordu? Toms sadzirdēja paša teikto, itin kā malā stāvēdams, it kā par to viņam nebūtu nekādas daļas. Paskat, arī nepārspējamais karotājs Indra jau klāt! Jūs abi laikam gribat mani nomētāt ar zibeņiem? Vai varbūt tu, diženais Indra, 136 pie reizes arī šo vietu grasies pārvērst par dzīvību nīcinošu armagedonu?

-   Tu zini vairāk, nekā cilvēkam ļauts! Astoņkāju zirga mugurā no miglas iznira kaujas, nāves un uzva­ras dievs vienacis Odins ar milzīgu šķēpu rokā.

-   Odin, Valhallas dvēseļu saimniek! Lai esi sveikts, senās gudrības nesēj! Tavs padoms būs mums node­rīgs!

-   Mums? kā zibens no skaidrām debesīm nodār­dēja Zeva balss. Kam mums? Kāpēc mums būtu tevi jāuzklausa?

-   Jūs jau to darāt! Arī tu, Olimpa valdniek! Jūs mani pētāt un zondējat ar visiem atļautajiem un neatļauta­jiem, ne tikai cilvēka, pat ierindas dieva dzīvībai bīs­tamajiem līdzekļiem! Taču jūsu pūliņi ir veltīgi!

Nu jau ap Tomu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē pulcējās visai raiba kompānija neskaitāmu pazīs­tamu un vēl vairāk nepazīstamu, no cilvēces atmiņas sen pagaisušu dievu un pusdievu bars.

Tikai viens vienīgais nepiedodami kavējās, viņš ne­pārprotami ignorēja notiekošo. Viņš tīšuprāt nenāca, tas bija noprotams katram! To vajadzēja saprast arī Tomam.

-   Ko jūs gaidāt? Vai viņu Lielo un Vareno, no bez­galīgā Visuma nākušo, pārjums visiem augstāko? Vai viņu?! Vai jūs nespējat paši izlemt savu likteni? Toms uz mirkli apklusa, tad bilda gurdeni, kā vīlies, itin kā būtu velti šurp nācis un šo velto gājumu jau pirms krietna brīža, Harona laivā pāri Aizmirstības ūde­ņiem slīdēdams, nojautis. Viņš nenāks. Viņš ir pro­jām. Jau sen. Pirms desmitiem, simtiem tūkstošiem gadu viņš ir jūs pametis. Un mēs viens otram nespē­jam līdzēt…

-   Ko tu uzdrošinies, mirstīgais? Mēs esam dievi! māksloti nicīgi uzbrēca Zevs.

-   Jūs esat, esat, Toms paklusi bilda. Vēl esat…

-   Tava klātbūtne še nav vēlama! Ej, kamēr to ļau­jam, tevi nesodījuši! seno dievu miera traucētāju cen­tās pārliecināt viens no salas varenajiem Indra.