Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Kas tas bija?! Āža kāja pēc krietna brīža samo­cīti izdvesa un tikai tad aptvēra notikušo. Tā vairs nedari! Dzirdi? Nedari tā!

-    Labi, nedarīšu, apsolīja Toms. Vismaz tavs draudziņš kentaurs mūs kādu brīdi liks mierā.

-    Ļauj atgūties… pūta un stenēja Ragainis. Vai tas nāk no Citādā tevī?

-   Domāju, ka ne.

Pāns, lai arī kā centās, tomēr nespēja noslēpt vēl ne­kad, visā viņa bezgala ilgajā mūžā nepiedzīvotu izbīli; īpaši viņu nodeva drebelīgais spalvu kumšķis astes galā.

-    Tad tu esi gandrīz tikpat varens kā Amons! Kas to būtu domājis! Pēc nupat piedzīvotā morālā satricinā­juma Āža kāja nespēja novērtēt neticamo atklājumu, tāpēc nomierinājās.

-   Ejam!

-   Ap Amona kuģi būs krustu šķērsu sabāztas bur­vestības. To šī suga pieprot!

-   Tiešām? Toms kļuva nepacietīgāks.

-   Mans pienākums bija brīdināt…

-   Vai tevi tās biedē dievu burvestības?

-   Dažas ir nepatīkamas… Ja laikus nepamana. Ra­gainis nepatikā savilka jau tā krunkaino viepli.

-   Tad iešu viens!

-    Tas tev nav jādara. Pāna vieplis zaudēja dažas krunkas. Domā, viņi būtu mani labprātīgi laiduši pie kuģa? Ragainis viltīgi piebilda. Bet es tur nokļuvu! Pa spraugām un plīsumiem pazemē!

-   Rādi ceļu!

-    Tas pareizi! Āža kāja piekrita un liekuļoti pie­bilda: Netraumēsim jaunāko kolēģu psihi, hi, hi!

Ragainis itin veikli metās lejā un, pabīdījis sāņus kādu prāvu akmens bluķi, pat neatskatījies, bez vilci­nāšanās nozuda zemē melnējošajā caurumā.

Daudz neprātodams, Toms sekoja. Ieniris alā, tikko spēris pirmos soļus, Toms tūdaļ noprata, ka tumšā eja ir viņa negaidītā sabiedrotā Āža kājas pašrocīgi ra­dīta. Tātad pieeju pie Amona aizlaiku zvaigžņu kuģa dievi patiesi sargāja ar visu viņu rīcībā esošo prasmi, un tā nebija maza, ja pat tik slinks radījums kā Pāns ķērās pie smaga un nepateicīga darba tikai tādēļ, lai piemānītu saliniekus.

-   Te vietām jāuzmanās! brīdināja Ragainis, pieklu­sinājis aulēkšus. No lejas sūcas Aizmirstības ūdeņi. Reiz iekāpu un pazaudēju pusi naga un astes galu!

Klau! Lec man mugurā un ķeries pie ragiem! Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.

Pāns ar neparasto nastu uz muguras metās uz priekšu tik nadzīgi, cik vien jaudāja, tomēr, skrienot un lecot pat ar šādu cilvēka prātam neaptveramu ātrumu, pagāja krietns laika sprīdis, līdz abi sasniedza ejas otru galu.

Toms novērtēja Ragaiņa pūliņus un kara gudrību eja sasniedza virszemi zem Amona kuģa tur, kur pat visvarenākie būrēji netiktu klāt. Pagaidām netiktu, jo nenojauta, ka jātiek…

-    Rādi, ko proti! Āža kāja steidzināja. Taču Toms pat nepakustējās, no malas varēja likties, ka viņš ir stāvus aizmidzis. Mosties! Mani tas nelaiž klāt, jau teicu neļauj pat pieskarties, svilina! Mosties, tev saka!

Toms palūkojās uz Ragaini un pasmaidīja: Būs jāpagaida, kamēr tev atvēršu!

-    Ko?! Vispirms pats tiec iekšā! Pāns nenieka ne­saprata.

-     Es jau nupat tur biju. Toms atkal pasmaidīja. Un šķiet, ka nejau pirmo reizi…

-   Kur tu biji?! Prātu esi zaudējis?

Āža kāja neturpināja, jo pazemē atskanēja dunoņa.

-    Dievi beidzot uzoduši tevis darināto eju, nācās nobrucināt, lai nemēģina līst iekšā. Gaidi! Toms strupi pabeidza un pazuda.

Ragainis, kurš tumsā redzēja labāk nekā ūpis, iz­brīnā lūkojās apkārt, neko ne redzēdams, ne sapraz­dams.

divdesmit devita nodaļa Amona kuģis. Pandoras lāde

-   Ei, kur tu pazudi? Ka tevi…

"Gaidi!" Pāna apziņā ielauzās tikai viena, Toma rai­dīta, doma. "Un nelamājies!"

-   Ko?! Kā tu zini, ka es nolamājos? Manā smadzeņu podā neviens neprot ielauzties. Tikai Amons to spēja! Mazliet!

-   Neplāties! Amons redzēja tev cauri kā stikliņam!

-   Un tu?

-   Atkal palaid muti? smējās Toms. O! Tas nāk no spāņu jūras laupītājiem! Šī ir populārākā atlantīdiešu rupjība!

-   Nolāpīts, ka tevi!… Ei, ko šie tur dara?

-   Mēģina apšaudīt kuģi.

-   Kāpēc? Traki palikuši?

-   Grib, lai ieslēdzas mazais aizsarglauks.

-   Un tad?

-   Tad tu tiktu dzīvs izcepināts.

-   Vai tu lasi arī viņu domas?

-   Diemžēl jā.

-   Kāpēc diemžēl?

-          Tās lamas un lāsti, ko viņi velta tev, ir tiešām iespaidīgi!

-        Lai ārdās, man no tā ne silts, ne auksts! Laid iekšā! Dzirdi?

Toms mirkli klusēja, tad bilda: Amons to nevēlas, Pān…

-   Kā tu zini?

-   Viņš man ir atstājis vēstījumu…

-Tev?

-   Un dievus nolicis par sargiem tevis dēļ, lai tu ne­tuvotos kuģim… Tu to zini… Tu gribēji mani piemā­nīt…

-  Atvainošanos tu nesagaidīsi, neceri! Āža kāja ne­slēpa vilšanās rūgtumu un naidu pret visu, viņaprāt, ačgārno pasauli. Kāpēc? Ko es viņam esmu izēdis? Mēs atlidojām divatā, atgādājām šurp seno dievu cilti no viņu mirstošās planētas, pirms tam titānus.

-   Lai gan te jau mita saprātīgas būtnes…

-  Cilvēkveidīgie iezemieši? Viņu saprāts bija iedīgļa līmenī, ar visai niecīgām attīstības iespējām. Amonam nācās piepalīdzēt, pamainīt gēnus…

-   Lai nedaudzajiem titāniem būtu kalpi… Tā gan nebija ne pirmā, ne pēdējā iejaukšanās cilvēces attīs­tības vēsturē…

-   Tu man to stāsti?