Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Un tomēr Toms pagaidām nespēja izprast gal­veno viņaprāt, ačgārnās, nodevībai līdzīgās Amona rīcības iemeslus. Abiem taču izsenis bija zināms, ka sadarbība ar citādajiem nav iespējama, tāpat kā nav iespējams sadarboties ar nāvējošu sērgu!

Tiesa, jebkurā brīdī ar paslēptā kuģa vareno ieroču palīdzību Amons spēja iznīcināt šo planētu, pat visu Saules sistēmu un līdz ar to citādos, kā to jau ne reizi bija izdarījis, pirms laika pārvērzdams zvaigznes par novām un supernovām. Kuģa mākslīgais intelekts būtu paklausījis arī Toma pavēlēm… Vai tāds bija Amona plāns? Vispirms uz šīs nomaļās planētas palaist brīvībā citādo sēklu, lai tā attīstoties iznīcinātu Cilvēci, zinot, ka ienaidnieka rokās nonāks arī Toma dvēsele līdz šim lielākais citādo laupījums. Kāpēc?! Toms nesa­skatīja loģiku Amona rīcībā. Kuģa intelekts klusēja, nebūdams informēts par Amona plāniem. Amons cieta klusu, taču planētu nebija pametis Toms to juta…

Zvaigžņu kuģa sargi? Tā bija lieliska ideja izman­tot seno dievu bezdvēseliskās projekcijas. Citādie no tām neko nespētu iegūt, tomēr, saķeroties cīniņā, zau­dētu laiku. Nē, Amons nebija nodevējs! Bet kas tad?

Toms nonāca kuģa virslīmenī; zem kosmisko ra­diāciju aizturošā kupola pletās bezgalīgs, pasakains dārzs. Tas bija dzīvs, joprojām dzīvs un ziedu pārpilns! No visnecilākajām pļavu puķēm līdz dižajiem, simtga­dīgajiem kokiem, no sīkākās skudriņas līdz apbrīno­jami skaistajiem taureņiem, kas lidinājās no zieda uz ziedu, viss pauda mūžīgu slavinājumu Radītājam. Visapkārt dūca un sanēja, nupat bija nolijis lietutiņš, mitrinādams sulīgo zālāju un zaļo sūnu kārtu zem kājām, kas, mākslīgās saules staru sildīta, tvanoja rei­binošu zemes aromātu!

Taču Paradīzes dārzs vadīja savu, kuģa mākslīgā in­telekta ieprogrammētu un nemitīgi pielabotu esību bez dzīvā, augstākā saprāta klātbūtnes, bez Zemes cilvēku un atnācēju dievu dvēseļu miriādēm, kuras kripatu pa kripatai bija aprijuši citādie!

Toms apsēdās sprīdi virs zāliena, uz sakrustotām kājām, kā reiz bija mācījis visgudrais draugs Buda, un aizdomājās. Viņam būtu pa spēkam piespiest Amonu runāt, bez īpašiem pūliņiem Toms būtu va­rējis ielauzties kosmiskā Dieva apziņā, pat zemap­ziņā, lai noskaidrotu patiesību, taču Toms saprata, ka šāda viņa rīcība būtu bīstama pat Amonam tā paša iemesla dēļ, kāpēc viedā senlaiku reģe Rūtas aklā vecāmāte vairījās tikties ar Tomu vaigu vaigā, viņš taču bija kļuvis par citādol Un viņa šā mūža tēvs, māte, skolasbiedri, kaimiņi, visas šīs cilvēciskās būt­nes Zempasaulēs un Virspasaulēs? Visi viņi bija citā­die, tātad nolādētie, parazīti, izdzimteņi, kuriem nav tiesību eksistēt?!

"Un zini augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žē­luma…" Toms nezin kādēļ atminējās seno laiku dzej­nieka vārsmas. Viņš Toms pazina žēlumu, nekāda, pat visaugstākā ideja nedrīkstēja būt par to pārāka! Ja Lielais Radītājs ir Gaisma un Mīlestība, tad tai jābūt absolūtai, Visumu vienojošai vērtībai!

Toms juta, ka viņam te nekas vairs nav darāms, viņš saprata, ka nekad neiznīcinās šo planētu un neļaus to darīt citiem, lai arī cik vareni un augstākās idejas pārņemti spēki tie būtu.

Varbūt Amons bija ar to rēķinājies, varbūt tieši šā­dus secinājumus un rīcību viņš sagaidīja no Toma un tāpēc aicināja un vadīja šurp cauri Pelēko valstībai, cauri Laika un telpas bezdibenim?

Toms iznāca no zvaigžņu kuģa un ienira deformētās, sastrēdzinātās laiktelpas dūmakā. Kaut kas iesmeldzās krūtīs viņš lūkojās uz mūžīgā mierā sastingušajiem, tikai uz mirkli kuģa mākslīgā intelekta atdzīvināta­jiem dieviem daudziem Zemes civilizācijas attīstības vēsturē bija nozīmīga loma, daudzi bija patiesi draugi un padomdevēji… Bija… Projicētās godasardzes rin­das ar mēmiem, tukšiem skatieniem pavadīja vienīgo dzīvo dvēseli… Pēdējo, kura apmeklē šo vietu… Līdz Aizmirstības ūdeņiem, līdz pat Harona laivai…

Palieciet sveiki, Toms klusi bilda, pirms Harons paguva atirties no krasta. Līdz jaunai atdzimšanai…

Aiz klintsradzes paslēpies, neredzamais Pāns pūta senā ganu stabulē vienkārša, gari stiepta melodija pārskanēja kailos laukus, līdz, Harona laivai attālino­ties, viņš gaisa kopā ar miglā tīto salu.

Toms nesteidzināja Haronu, nepalīdzēja laivai slīdēt ātrāk, kā bija darījis šurpceļā. Viņš izmantoja iespēju atvilkt elpu pirms izšķirošā cīniņa, par kura iznākumu pats nebija drošībā. Harons neko nevaicāja, līdz laivas kaltais priekšgals atdūrās pretējā krastā.

trīsdesmit pirmā nodaļa Atgriešanās nākotnē

-    Paliec sveiks, Haron! Zinu, ko tu gribi man vai­cāt… Tu un Pāns, jūs esat vienīgie, kuri vēl palikuši.

-    Un tu! bilda milzis un piebilda: Manā laivā svešie netiks!

-   Lai tev veicas! Toms nevēlējās sarūgtināt pārcē­lāju. Lai mums visiem veicas! Visiem! Aizmirsu tev iedot monētiņu! Toms jautri iesmējās. Ņemsi?

-   Tu kā puišelis! Harons brīnījās.

-    Esmu puišelis! Toms palūkojās uz pārcēlāju un bilda dīvainus, Haronam neizprotamus vārdus: Var­būt tieši tādēļ Radītājs izvēlējās mani…