Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Šoreiz cilvēkveidīgajiem robotiem uzbrukumu iz­devās atsist, taču Toms neloloja ilūzijas ja nenotiks brīnums, pazemes pilsētas liktenis pavisam drīz tiks izlemts žurkveidīgie galu galā uzvarēs, jo viņu skaits nemitīgi pieauga, bet cilvēku radītie bioroboti bez zu­dušo pavēlnieku rīkojuma nespēja sevi pavairot.

Toms vēlreiz ieskatījās pazemē citi, primitīvāki, vabolēm līdzīgi mehānismi, nesteidzīgi virzīdamies uz priekšu, savāca žurkveidīgo līķus vai to, kas no viņiem bija palicis pāri. Zaudējuši cīņasbiedrus, androīdi vēl vairāk izretinājās un nostājās jaunās uguns pozīcijās, ne mirkli nenolaizdami ieročus acīmredzot žurkcilvēku uzbrukums varēja atsākties ik brīdi!

trīsdesmit trešā nodaļa Cilvēku atstātais intelekts

Toms saprata: pazemes pilsētā sen vairs nav īstas dzīvības, tikai skaudrs un nežēlīgs atgādinājums par pēdējās civilizācijas kādreizējo varenumu, kas tomēr nebija glābis no iznīcības, pat tai tuvinājis… Tādēļ Toms pirmīt nespēja atrast dzīvā saprāta pazīmes.

Kāds bija cilvēku bojāejas iemesls? Nē, nejau žurk­veidīgie iedzina sev naidīgo, tomēr daudzkārt attīstī­tāko civilizāciju dziļi pazemē. Cilvēki centās glābties no kaut kā daudz briesmīgāka no sev līdzīgajiem, pat nenojauzdami, ka, cits citu iznīcinot, planētu gandrīz bez cīņas atstāj citādajiem!

Toms mēģināja nodibināt kontaktus ar pazemes pil­sētas mākslīgo intelektu, taču sākumā tas viņam neiz­devās, cilvēku radītais saprāts bija labi aizsargāts no ārējas ielaušanās. Lai pilsētai neliktu iznīcināties pa­šai, Toms uzmanīgi, soli pa solim atlupināja, atkodēja daudzos aizsarglaukus, līdz pieskārās saspringumā pulsējošam kodolam mākslīgās smadzenes joprojām darbojās ar pilnu jaudu, tās spēja atjaunoties, pat just sāpes un naidu, taču tām bija liegta iespēja pārkāpt cilvēku noteiktos rīcības ierobežojumus.

"Es neesmu ienaidnieks," Toms raidīja tikko jau­šamu, maigu impulsu. "Nebīsties."

"Ko tu gribi, cilvēk?"

"Tu esi godam pastrādājis…"

"Vai tu man ļausi radīt kareivjus?"

"Nē," Toms domās bilda. "Tu taču zini, ka es to nedrīkstu. Man nav tiesību izjaukt pasaules līdzsvaru. Diemžēl…"

"Tad netraucē!"

"Ļauj ielūkoties tavā atmiņā!" lūdza Toms.

"Tu to drīksti."

Vai mākslīgā intelekta atbildē neieskanējās ironiski toņi? Toms ieskatījās cilvēku radītā saprāta atmiņu krātuvē un apstulba tā bija tukša kā nupat izslau­cīta, tajā nebija fiksēts pat pēdējais žurkveidīgo uz­brukums!

"Vai tu gribi vēl kaut kur ielūkoties?"

"Nē!" Toms pasteidzās atbildēt. "Neiznīcini sevi! Turpini darīt to, kas tev darāms! Es netraucēšu!"

"Kā vēlies… cilvēk."

Šķita, ka pēdējo vārdu mākslīgās smadzenes raida ar aizkavēšanos.

"Es tikai gribēju uzzināt, kas notika pagātnē, kas notika ar cilvēci! Taču tu drīksti neatbildēt, ja mūsu saruna tev liek iznīcināties!"

"Nāc lejā, pilsētā, un es tev visu pastāstīšu… Es atvēršu vārtus…"

"Nedari to! Žurkveidīgie ik mirkli ir gatavi uzbru­kumam!"

"Mēs abi to zinām. Tavi senči ir neatlaidīgi…"

"Mani senči?" Toms domīgi pārvaicāja. "Tāpēc tu gribi mani un viņus ievilināt pazemē? Lai iznīci­nātu?"

"Es tikai pildu savu pienākumu." Sen mirušās pil­sētas galvenais aizstāvis uz mirkli pieklusa, tad tur­pināja: "Man prieks, ka tu paliec augšā… Viņi drīz ieņems pilsētu…"

"Un tad būs lielais sprādziens?"

Pazemes pilsētas mākslīgās smadzenes klusēja.

"Ja es teiktu: nedari to, ļauj viņiem dzīvot un attīs­tīties, tu taču mani neklausītu?" "Nē."

"Iznīcinot kaut daļu no viņiem, tu, iespējams, nā­kotnē iznīcināsi arī mani…"

"Man žēl, ja tā notiks… Patiesi žēl."

"Spriežot pēc tā, kas ir tavos apcirkņos, bojā aizies vismaz puse Zemeslodes!"

"Tā būs krāšņa uguņošana! Viskrāšņākā manā muza!

Cilvēku radītajai mākslīgā saprāta kvintesencei pie­mita īpatnēja humora izjūta.

"Vai šī ir vienīgā pazemes pilsēta?"

"Ir arī citas, taču ne tik lielas…"

"Ja nu kādā vēl paglābušies cilvēki?"

"Tad to vairs tur nebūs."

"Vai tev ir ļauts viņus nogalināt?"

"Visi, kas nav manai pilsētai piederīgi, arī cilvēki -, ja labprātīgi nepadodas, ir ienaidnieki, kuri jāiznī­cina."

"Pat jaundzimušie?" Toma saprāts nespēja apvaldīt protesta kliedzienu, kā dzēlīga skabarga tas iedūrās mākslīgā intelekta smadzeņu kamolā.

"Nedari tā!" īsi izmeta neredzamais sarunu biedrs un tikai pēc mirkļa turpināja klusi, nesteidzīgi; šķita, ka vina monotonā balss kļuvusi dzīva, silta, it kā tā būtu cilvēka balss… "Neko nevaicā, Tom, tikai klau­sies!"

Tā bija Zeta balss! Toms būtu to atpazinis pat pēc desmit, pēc simt miljoniem gadu!

"Zet!"

"Te Zets." Šķita, ka sen pagājušajā, iepriekšējā dzīvē satiktais draugs nedzird Toma teikto. "Tev vajadzētu mani atminēties… Kad tu izdzirdēsi manu balsi, es te vairs nebūšu… Tu zini, kas tev jādara… Dari to un atgriezies nākotnē. Amons liek pasteigties! Nemeklē mani, es tevi gaidīšu citādo pasaules parkā.

trīsdesmit ceturtā nodaļa zaudējums vai uzvara?