Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Saspiestā laika dimensija traucās uz priekšu vēja spārniem; lejā, virs pazemes pilsētas, nākotnes Toma senči aizsāka būvēt pirmo kupolu. Līdz pat šim brīdim viņi nerādījās virszemē kā baidīdamies no uzbru­kuma. Vai citādie nojauta, ka ik mirkli var tikt iznī­cināti, vai šī informācija bija izsenis viņos iekodēta tāpat kā neticami straujā attīstība; vai viņi apzinā­jās, ka nāve karājās virs viņu galvām kā Dāmokla zobens?

Ne reizi viņi necentās sazināties ar Tomu, taču ci­tādo attīstība bija acīmredzama, pēc izskata viņi gan­drīz neatšķīrās no cilvēkiem. Viņi bija pielāgojušies dzīvei pazemes pilsētā, viņi atjaunoja cilvēku būvē­tās ēkas un cēla jaunas savstarpējos karos nopostīto vietā -, sākumā nomalēs un samērā primitīvas, pa172 mestajām virszemes ēkām līdzīgas, taču, laikam ritot, arvien labākas un modernākas. Virszemes aizsargkupols bija citādo prāta spēju augstākais apliecinājums, viņu talanta spīdošs pierādījums. Sevi atklādami, viņi it kā teica visai Galaktikai: "Iznīciniet mūs, bet, to darīdami, jūs nogalināsiet Saprātu!"

trīsdesmit piektā nodaļa Balss no aizlaikiem

Kāds nepārprotami gribēja runāt. Tas nebija cil­vēks, taču tas nebija arī citādais

-   Es dzirdu tevi un uzklausu, lai kas tu būtu… Toms tūdaļ atsaucās.

Svešā balss nāca no tāluma, kā no dziļdziļas laika akas kāpdama, dobja un aizsmakusi: Mēs tevi vēro­jām. No paša sākuma… No tavas pirmās Zemes cilvēka dzīves…

Citādie lejā beidza būvēt kupolu Tomam bija jā­pasteidzas!

-   Tev ir maz laika, mēs to zinām. Tālīnie runātāji joprojām nebija saskatāmi. Mēs tikai gribam pateikt, ka grūtā brīdī tu drīksti lūgt mūsu palīdzību.

-   Paldies! Kas jūs esat? Vai Zemes trešā rase lemūrieši?

-  Tu esi vērīgs, cilvēk! Zini pēdējā balsojumā mēs būsim tavā pusē!

-Vēlreiz pateicos! Par jūsu godprātību es nešaubījos un nešaubos ne mirkli! Vai drīkstu vaicāt, kā domā pirmā un otrā rase, kāds būs viņu lēmums?

-   Vissenajiem ir vienaldzīgs šis balsojums, viņi ne­piedalīsies, jo Zemes bojāejas gadījumā var rast jeb­kuru citu mājvietu. Otrās rases uzskati nav viennozī­mīgi, taču, visticamāk, viņi ieņems nogaidošu, neitrālu pozīciju. Ceturtā rase atlantīdieši būs pret tavu viedokli!

-   To es zinu! Viņi jau gatavojas karam!

-   Viņi jau ir to sākuši, cilvēk! Divas dziļākās Zempasaules ir titānu un viņu radīto nezvēru ieņemtas, drīz kritīs trešā. Viņi jau sen būtu to sagrābuši, ja nesaņemtu tik nopietnu pretsparu.

-   Kas viņiem pretojas, vai tiešām citādie?

-   Pa īstam tikai žurkveidīgie, bet nu jau viņu gan­drīz vairs nav… Tikai daži simti visstiprāko viņu ap­brīnas vērtā karaļa vadībā.

-   Viņu karaļa?…

Toms atcerējās pirmo vienatnē pavadīto vakara stundu sirmā reģa cellē, kad kāds žurkcilvēks, aiz metāla durvīm stāvēdams un sabiedroto meklēdams, ar savu neticamo varēšanu līdz nāvei nobiedēja pat abus viedos un tēvu; žurkcilvēks, kura armijai bija pa spēkam iekarot cilvēkveidīgo apdzīvoto Zemzemi, bet kurš nelika to darīt vai varbūt lika to nedarīt; žurkcilvēks, kurš kaut uz neilgu laiku, tomēr spēja apturēt gandrīz neuzvaramos titānus, vēl joprojām tiem pretodamies; žurkcilvēks, kuru nepieminēs īsto cilvēku vēstures annālēs un aizmirsīs laiks… Nezin kāpēc Tomam kļuva bezgala žēl šī gudrā radījuma, kuru liktenis bija iesprostojis starp atlantīdiešiem un virszemes valdniekiem par viņa cilti pārākajiem cil­vēkiem…

-   Bet cilvēki? vaicāja Toms.

-   Cilvēkveidīgie… Viņi bīstas… Un tas ir labi, jo, par laimi, netiek pielietoti visiedarbīgākie ieroči… Pagai­dām…

-    Bīstas? Citādie? Toms nespēja noticēt nupat dzirdētajam, lai gan zināja, ka trešie nemelo!

-   Augstāko attīstības līmeni sasniegušie Virspasaulē un pat augšējā Zempasaulē mītošie citādie bai­dās iznīcināt planētu. Viņi labprāt to pamestu, aizietu, kā reiz izdarījām mēs, Zemes trešā rase, taču tas vi­ņiem nav pa spēkam…

Tik tiešām, un Toms to zināja, pirms miljoniem gadu trešā rase bija sasniegusi tik augstu gan teh­nisku, gan garīgu attīstības pakāpi, ka visniecīgākā savstarpējā pat nejauša konflikta gadījumā Zeme būtu nopostīta līdz pamatiem, tāpēc trešie nolēma sa­glabāt savu izcilo rasi tikai garīgā dimensijā, izslēdzot iespēju nodarīt pāri planētai, atstājot to dinozauru ganu atlantu rokās.

-    Bet kas tad notur atlantīdiešus? Vai tiešām ir iejaucies Amons, vai viņš ir nolēmis aizstāvēt Galak­tikas lielākos ienaidniekus citādos?

-Nē.

-   Nē? pārsteigts iesaucās Toms.

-   Mēs viņus nespējam samanīt, bet šķiet, ka tā ir sestā rase…

Sestie? Tās bija viņu saprāta dzirkstis pazemes dzi­ļākajos slāņos! Viņi apzināti atklājās Tomam, citādi tas nebija iespējams, jo tikai augstāka rase bez zemāko akcepta spēja tās saskatīt…

-  Paliec sveiks, piektās rases pārstāvi! Uz drīzu tik­šanos!

-   Palieciet sveiki, lemūrieši!