Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Smiltāji un zemes kukuržņi virs pazemes pilsētas sakustējās aizsākās kārtējais, varbūt pēdējais žurkveidīgo uzbrukums. Šoreiz, pēc ilgiem gadiem, pilsē­tas aizstāvji nepretojās, tika atdarīti vārti, lūkas un lūciņas, žurkcilvēki tūdaļ bez apdomas aizpildīja visas ejas un nepārtrauktā, visu iznīcinošā straumē metās lejā arī viņi bija tikai karavīri un izpildīja vienīgo pavēli, nezinādami, kas tos sagaida…

Vienā acumirklī tika saplosīti varenie androīdi, ap­gāzti un plosīti citi roboti un mehānismi, nu jau žur­kas bija visur, simtiem gāja bojā, pārgrauzdamas aktī­vos strāvas vadus, tām pāri skrēja simtiem citu! Gaisā virmoja spalgi pīkstieni, tās nebija uzvaras gaviles, tās bija barvežu pavēles īsas un konkrētas. Tās bija saskaņotas un pārsteidzoši saprātīgas pavēles. Katrs žurkkareivis zināja savu vietu un veicamo uzdevumu, katram bija savs pienākums, ko vienību virsvadītāji nepārtraukti koriģēja. Tā bija reti paklausīga, izsko­lota un disciplinēta armija. Tā bija mūžīgo uzvarētāju armija, jo citādie nekad nepadevās nekad un nekur, nevienā Galaktikas nostūrī, kur bija uzradušies, un vienīgā iespēja viņus apturēt bija iznīdējot itin visu dzīvo, līdz vissīkākajam mikrobam!

Šķita, ka arī viņus, tāpat kā pilsētas aizstāvjus, vada un izrīko kāds augstāks saprāts. Vai citādo pa­vēlnieki rēķinājās ar senās pilsētas pašiznīcināšanās iespējamību, tātad viņu rīcībā esošās armijas bojāeju?

Droši vien, taču tam šajā karā nebija nekādas no­zīmes…

Miljoniem žurkveidīgo bija ievilināti slazdā, viņi bija gatavi mirt, taču nekas nenotika izpostītā pilsēta stāvēja kā stāvējusi!

Redzot cilvēku radītā mākslīgā intelekta izmisī­gos un nu jau veltīgos pūliņus iznīcināt pilsētu, Toms pirmo reizi mūžā jutās kā nodevējs. Viņš šajā izšķirī­gajā kaujā bija nostājies citādo pusē, nemanot bloķē­dams, atslēgdams piekļuves daudzajiem arsenāliem.

Vēl dažus tūkstošus žurkkareivju iznīcināja neliela eksplozija tur sevi sadedzināja pēdējais pilsētas aiz­stāvis. Cilvēku domu un ideju augstākais sasniegums bija pelnījis šo godu aiziet neuzvarētam, un Toms to viņam neliedza…

Uzvarētāju guvums bija niecīgs un tomēr ne ar ko neatsverams viņi, citādie, kārtējo reizi bija kļuvuši par kādas planētas vienīgajiem pavēlniekiem. Vai uz mūžīgiem laikiem? Ko bija ieplānojis Amons? Taču ne iznīcināt šo planētu, kā to bija darījis ar daudzām līdzīgām?! Ar kādu devīto prātu Toms jauta, ka va­renā Dieva nodomiem ir daudz milzīgāka megagalaktiska nozīme!

Kas tagad bija Zets? Vai arī citādais? Kāda loma Amona plānos tika atvēlēta Tomam? Viņš joprojām to nespēja izprast.

Un citādais viņā pašā; vai tam nevajadzēja just gan­darījumu par Toma nupatējo rīcību? Kas viņš ir, šis citādaisV. Uz dzīvības koka parazitējoša, tomēr saprā­tīga būtne? Cik lielā mērā viņš Toms un citādais ir viena un tā pati būtne?

Vēl nekad Amons nebija ļāvis citādajiem paturēt iekāroto un pakļauto planētu tik ilgi, vēl nekad viņš nebija ļāvis svešajiem pašiem attīstīties līdz cilvēka pakāpei! Kāpēc viņš to pieļāva šoreiz?!

Žurkas sāka attīrīt un sakopt pilsētu. Te nudien vairs nekas nebija darāms.

Toms pacēlās virs retajiem, saules izkaltētajiem spilvu mākoņiem; zemes garozas piesegtas, vīdēja vēl dažas, krietni mazākas, tomēr žurkveidīgo neapdzīvo­tas izbijušās civilizācijas paliekas. Tās visas bija pusaizbrukušas, negantu eksploziju saplosītas, pārmērīgu radiāciju izstarojošas, nedzīvas postažas. Tomēr nē! Lūk, vēl viena, vismazākā, tikko saskatāma, pavisam dziļi zem pazemes klinšu slāņiem ienirusi, dzīva un neticami spēcīga saprāta šūniņa!

Toms pasteidzās novērst zondējošo skatienu, viņš nebija pārliecināts par citādā lojalitāti sevī. Viņš vairs ne par ko nebija pārliecināts. Toma dvēselē, viņa sa­prāta dzīlēs radās līdzjūtība arī pret citādo neapskau­žamo likteni; tā jau sen tur mita! Vai tā tam bija jāno­tiek? Vai tad viņi nebija lielākais bieds visam dzīvajam šeit un citviet ikkatrā Galaktikas nostūrī? Laupītāji, dvēseļu zagļi, sērga, mēris, nāve un iznīcība! Stop! Vai tad viņš nākotnes Toms nebija citādaisV. Un Toma vecāki, skolasbiedri, aklā reģe, vienkāršie Zempasaules ļaudis, kuri baidījās un tomēr nāca līdzi cīnīties pret mošķiem, vai tad viņi nebija dzīvi, vai viņiem nepiemita visas tās jūtas, kas piemita īstajiem cilvē­kiem? Vai, sasnieguši šo attīstības līmeni, viņi joprojām nebija kļuvuši par cilvēku pasaulei līdzvērtīgiem?!

Viņš citādais centās rast attaisnojumu savai eksistencei, tiesībām uz to. Viņam citādajam bija bezgala žēl bojāgājušās civilizācijas, lai gan Toms ap­zinājās, ka tā iznīcināja sevi pati, šoreiz bez citādo līdzdalības. Vai Amons to jau iepriekš bija paredzējis, tieši uz Zemi atvezdams un palaizdams brīvībā citādo sēklu? Vai ne tā paša iemesla dēļ Amons bija šurp va­dījis seno dievu cilti, lai viņi pasteidzinātu cilvēces attīstību, tātad tās drīzāku galu?!

Toms juta, ka ir nonācis ļoti tuvu atbildei, tomēr vēl kaut kas viņam nebija skaidrs, vēl kāds mazumiņš, kāds nieciņš…