Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Mājās Tomu gaidīja pamatīgs pārsteigums: tēvs bija pazudis, aizgājis neatvadījies. Dēlā gurdām, vērīgām acīm lūkojās māte, it kā vaicādama: "Varbūt tu zini, kur viņš ir?" Nē, māte nebija zaudējusi mīlestības jū­tas pret tēvu, viņa tikai neprata tās izteikt, zemapziņā joprojām juzdamās piederīga Virspasaulei, pieķēdēta tai neredzamām važām.

Taču tas nebija lielākais pārsteigums.

-   Uzmini, kas mūs apciemojis! smaidīdama sacīja māte un tūdaļ pati atbildēja: Rūta, tava klasesbied­rene!

-   Rūta?! Toms patiesi jutās pārsteigts: lai nu ko, bet pēc izgāšanās lielajā gala pārbaudījumā satikt Rūtu, turklāt savās mājās, to viņš negaidīja!

-    Es zinu par izlaiduma eksāmenu, kā uzminē­dama Toma domas, klusi piebilda māte. Tam tagad nav nekādas nozīmes. Nu vairs nav… Atstāšu jūs di­vatā, netraucēšu. Mātes lielās, brūnās acis izstaroja tik smeldzīgas skumjas, ka Toms bija spiests novērst skatienu.

-    Apsveicu ar atgriešanos! Rūta teica, kā zinā­dama, kur Toms nupat bijis, bet varbūt viņa to patie­šām zināja?

-   Paldies, Toms nesakarīgi nomurmināja, cenzda­mies noslēpt mulsumu.

-    Tavs tēvs tagad ir vienā no Zempasaulēm, taču mātei tas nav jāzina…

-   Es jau tā domāju, ka viņš ir tur pie sirmā reģa un aklās viedās!

-   Viņi ir mani radinieki, Tom…

Nezin kādēļ Toms par to nebrīnījās nu, protams, tā tam bija jābūt, viņš taču to zināja, vienmēr bija zinājis!

-   Tavs tēvs mums palīdz. Rūta palūkojās uz Tomu un turpināja: Noturēt atlantīdiešus, neļaut tiem vēl vairāk izlauzties uz augšu. Daudzi citādie plecu pie pleca ar mums dodas cīniņā pret kopnaidnieku, nežēlodami dzīvību, labprātīgi piepulcinādami dvēse­les Zeta armijai.

-   Labprātīgi?

-    Viņu drosmi var apbrīnot. Tomēr šķiet, ka dau­dzi no viņiem tīšuprāt meklē galu. Tu laikam nojaut, kāpēc?

-    Nojaušu, nopūtās Toms. Un to es pavēstīšu pirms lielās padomes balsojuma, ja man tiks dots vārds…

-   Tev tiks dots. Rūta dīvaini palūkojās uz Tomu.

-   Kam gan vēl, ja ne tev?

-   Man prieks, ka tevi satieku…

-   Arī es esmu priecīga, Tom, ļoti priecīga tevi atkal redzēt…

Rūtas lūpu kaktiņos bija iezadzies tas tikko jauša­mais, mulsinoši burvīgais smaids, kas meiteni pava­dīja visus viņas iepriekš nodzīvotos mūžus.

"Mēs jau esam tikušies…" Toms domās klusi bilda. "Mūsu iepriekšējās dzīvēs," domās atbildēja taga­dējā un aizlaiku Rūta.

"Tu atminies?" pārsteigts iesaucās Toms. "Visu?" "Nē," noliedzoši papurināja galvu Rūta. "Varbūt tikai nojaušu…" Viņa nosarka un mulsumā nolaida tumšo, tik bezgala mīļo acu skatienu.

-    Paklau, balodīši! Sļūciet taču beidzot lejā! pēk­šņi abu domās ielauzās sirmā reģa balss. Vai tad nu nepietiks ar dūdošanu iepriekšējās dzīvēs?

-    Apklusti, vecais ākst! nešpetni viņu apsauca aklā. Nemulsini bērnus! Un viņa klusāk piebilda:

-   Viņiem tik reti iznāk būt kopā. Tik reti…

-   Te tev nu bija reti!

-   Apklusti, vēlreiz saku! aklā ierasti uzbrēca. Ja nenieka nesaproti!

-    Nebaries, vecomāt! mīļi, tomēr uzstājīgi lūdza Rūta.

-    Cenšos jau, bet ja tāds āmurgalva pretī? jau pie­laidīgāk purpināja reģe.

-   Nebaries!

-    Nebaries! Kā lai nebaras? Vakarnakt saķērās ar atlantīdiešiem! Viens pats! Cik tur trūka, būtu dabūjis galu! Sestā rase, bet prātiņš kā pirmajai!

-    Slavē mani, cildini, bet ar mēru! ironizēja sirm­galvis.

-    Tevi cildināt? aklā saskaitās ne pa jokam. Nu vai zini, man trūkst vārdu!

-   Beidzot!

-         Man ir tādas aizdomas, ka tie sestie ne ar ko nav labāki par piektajiem! viltīgi paziņoja Rūta.

-          Man arī tā šķiet! Toms tūdaļ jautri piebied­rojās.

-   Protams, ne visi!

-   Jā, ne visi…

-   Daži ir pat kašķīgāki!

-         Tava mazmeitiņa rāda zobus! smējās viedais ses­tās rases veterāns. Tevī atsitusies!

-   Un tu ar pieri stenderē, gudrinieks!

-         Tā viņi laikam varētu gadu no vietas! Rūtai bei­dzot bija apnicis klausīties večuku pļāpāšanā. Tūlīt sakiet, kur Toma tēvs!

-Vēl jau dzīvs. Sirmgalvis kļuva nopietns. Pieska­tām, cik nu varam. Citādie kā aptrakuši raujas uz kau­šanos, kā tīšuprāt galu meklēdami…

-    Vai jūsu ir daudz sestās rases vīru, kuri cīnās pazemē? Toms pārķēra sirmā reģa lēnīgo domu gaitu.

-   Atlantīdiešu pulkāk, stipri pulkāk… aizlaiku viedais necentās apslēpt bažas. Un nešpetni kā velni! Sagudrojuši jaunus ieročus… Uz to jau viņiem arvien bijis nags!

-    Tāpat kā cilvēku rasei, rūgto atzinumu pauda reģe. Diemžēl tā ir patiesība.

-   Saki! Rūtai tika uzdots negaidīts jautājums. Vai tu viegli lasi manas domas?

-      Es? Meitene, patiešām izbrīnīta, lūkojās uz Tomu. Nē, es to nekad neesmu pratusi, arī tagad nevaru, kaut vecāmāte manī beidzot atklāja un arī ļauj izmantot sestās rases spējas. Rūta mirkli klusēja, tad turpināja: Un es nejūtu tevi no attāluma… Tikai tad, ja tu pats vēlies ar mani runāt…

"Savādi… Laikam Amons man uzlicis kādu nere­dzamu aizsarglauku…" nodomāja Toms. "Citādi taču tas nebūtu iespējams, ka sesto rase nespētu just un kontrolēt zemākos piektos!"

Jau sen, Tomam nezinot, šis aizsarglauks ir uzlikts, pat ja sirmais reģis un aklā Rūtas vecāmāte bez ļāvuma nespēja pietuvoties viņa apziņai!…