Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Mums nav ļauts teikt, piedod… kā no bezdibeņa atplūda saraustīta, aizkavējusies balss. Nevaicā un nemodini…

Dobjš, zemes pamatus tricinošs sprādziens atska­nēja pazemē, tad iestājās klusums; šķita, ka tur vairs neviens nav palicis pie dzīvības ne aizstāvji, ne uz­brucēji, tikai Zeta vadītā dvēseļu armija izspruka pa vaļējām plaisām un spraugām, kļuvusi vēl lielāka, vēl daudzskaitlīgāka, ik mirkli gatava atgriezties pēc kār­tējā laupījuma.

-   Amon, vai tas ir tavs darbiņš? Atbildi! Vai tagad tu esi nostājies atlantīdiešu pusē?

Atbildes nebija; neredzamais Galaktikas vagotājs bija gatavs atvērt visu iznīcinošās šaujamlūkas. Vēl mirklis, vēl tikai mirklis, un šī planēta, varbūt pat visa Saules sistēma sadegtu, pārvērstos pelnos uz mūžu mūžiem, kā nekad nebijusi pazustu laika un telpas bezgalībā…

Milzīga, pat Amonam nesaredzama roka cauri ci­tādo pilsētas kupolam, tam nenieka nenodarīdama, zibensātrumā izšāvās no pazemes, desmitiem kilometru garie pirksti satvēra starpzvaigžņu kuģi un bezgala viegli, kā rotaļādamies apgrieza to otrādi, tad, pirms Amons būtu ko spējis apjēgt, paslēpa savilktā dūrē.

Tie daži sestajai rasei piederīgie, kuriem bija tā­das spējas, cauri zemes slāņiem ieraudzīja vēl kādu dīvainību pašos dziļākajos atlantīdiešu iekarotajos Zempasauļu tukšumos pēkšņi un neatvairāmi ieplūda verdošas lavas straumes; vienā mirklī tās sadedzināja visu un visus gan tehniku, gan karotājus, gandrīz neviens no viņiem nepaguva aizmukt.

Tomēr, aizpildījusi bijušās Zempasaules, lava necē­lās augstāk; kā paātrinātas filmas kadros, kā spītējot laika rituma loģikai, izkususī masa tūdaļ sastinga, pārvērtās cietos iežos, kā nepārvarama barjera no­stādamās starp dzīvi palikušajiem atlantīdiešiem un pilsētas aizstāvjiem.

Arī citādo nebija palicis vairāk par desmito daļu no kādreizējā visas tautas kopskaita; nebija gandrīz ne­viena vīra nu jau labu laiku pie ieročiem bija ķērušies pusaudži, viņu māsas un mātes.

Taču zemzemē valdīja kapa klusums, neviens ne­uzbruka, neatvērās neviena pilsētas aizstāvjus rijoša lūka. Sestie paziņoja prieka vēsti: Viss beidzies! Vai uz ilgu laiku to neviens neprata un neuzdrošinājās pavēstīt…

četrdesmitā nodaļa pēdējais balsojums

-   Mēs pieprasām visu Zemes rasu priekšstāvju sa­ietu! Mēs pieprasām balsojumu! planētai cauri urbās atlantīdiešu paziņojums, sasniegdams katru, kurš to vēlējās un prata sadzirdēt, lai arī kādā laika un telpas dimensijā viņš šobrīd atrastos.

-   Beidzot nākuši pie prāta! atviegloti nopūtās kāds no klātpienākušajiem sestās rases pārstāvjiem.

-    Nepriecājies par agru! Sirmā reģa seju vagoja gadu tūkstošus krātas rūgtas pieredzes krunkas un krunciņas. Tā ir tikai viltība laika iegūšanai. Ja reiz atlantīdieši kāpuši uz kara takas, tad neviens no tās viņus nenovedīs ne ar labu, ne ļaunu.

-    Lai ar' cik reti, tomēr dažkārt vecajam ir tais­nība, bija spiesta piekrist aklā Viedā.

-   Kaut nu šoreiz tā nebūtu! viņas brālis par negai­dīto uzslavu nepriecājās.

Ceturtās rases aicinājumam atsaucās visi, izņemot senajos Zemes pirmo rasi; iespējams, viņi jau bija aizceļojuši uz citu planētu; bezdvēseliskās, amorfās būtnes nejuta nedz sāpes, nedz līdzjūtību cilvēku iz­pratnē, starp tām un citām rasēm valdīja saprāta un saziņas bezdibenis.

Ar pirmajiem kontaktēties spēja tikai otrie cilvēku izpratnē nemateriāli, rēgiem līdzīgi radījumi. To eksis­tences veids bija tikpat mistisks un pārējām rasēm neizprotams, taču otrā rase, šķiet, bija spējīga pastāvēt tikai Zemes apstākļos, tāpēc tai kaut nedaudz, tomēr piemita kāda niecīga interese par planētas turpmāko likteni.

Trešie vienacainie, labsirdīgie lemūrieši jau pirms miljoniem gadu bija sasnieguši tik augstu, cil­vēka prātam neaptveramu, gandrīz kosmisku spēju robežu, ka, būdami garīgi attīstītas būtnes, nobijās no iegūtās pārmērīgās varas pār matēriju un nolēma aiziet, pamest bioloģiskos ķermeņus, uz mūžīgiem lai­kiem atteikdamies no varbūtējas, pat nejaušas iespējas iznīcināt šo pasauli.

Tikšanās vietu izvēloties, strīdi neradās; brīdi pār­domājuši, piekrita pat ceturtās, Zemes kareivīgākās rases pārstāvji atlantīdieši. Viņu spēku un karotgribu vairoja mūždien sakāpinātā iedomība un gara trulums, bet iedomību unikālās, dažās jomās pat trešo rasei līdzvērtīgās zināšanas, tomēr ceturto lāsts bija sirdsgudrības trūkums, nu šis trūkums kārtējo reizi apdraudēja visas planētas eksistenci.

Citādo Augšpasaules parks vēl nebija pieredzējis tik raibas publikas sanākšanu kopā vienīgais otrās rases pārstāvis, ārēji būdams nedaudz līdzīgs Zeta miglas armijai, kā tas pienākas spokam, apmetās nostāk no centra, milzu koka lapotnē. Divi milzīgie lemūrieši trešās rases sūtītie -, uz mirkli atguvuši materiālajai pasaulei piedienīgu izskatu, līgani peldēja gaisā, ne­skardami zemi.

Ceturto rasi pārstāvēja pieci cilvēkiem līdzīgi milži. Lai gan titāni bija krietni mazāki par vienacainajiem trešajiem, tomēr salīdzinājumā ar viņiem Toms izska­tījās pēc nepieauguša pundura.