Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Toms pacēla roku, un pilsētas kupols kļuva caur­spīdīgs, mākoņi izzuda augstu virs planētas kā planējumā sastindzis milzu ērglis, aizsegdams vai pusi debesjuma, rēgojās Amona zvaigžņu kuģis.

-   Tas ir viņš Amons! iesaucās titāns, pavērsies pret Tomu. Tu, meli un krāpniek! Taču atlantīdieša balsī vairs nejautās tuvās uzvaras prieks.

-   Lūkojies vērīgāk! Ko tu tur redzi? vaicāja Toms, nenolaidis roku.

Arī zvaigžņu kuģis kļuva caurspīdīgs, tajā varēja skaidri jo skaidri, kā caur palielināmo stiklu, saskatīt kuģa lielāko centrālo daļu. Kā senās Zemes atspulgā kalnos un ielejās kūsāja dzīvība: putni un zvēri mežos un ūdeņu krastos un cilvēki, jā tie bija cilvēki! Vēl puskaili, bet gana saprātīgi viņi kā paātrinātā filmā bez mitas attīstījās būvēja arvien labākus mitekļus, ap­strādāja zemi, raka apūdeņošanas kanālus, iemācījās kuģot pa lielajām upēm un jūrām, celt pilsētas.

-    Arī viņi ik pa brīdim karos, iznīcinās pašu radīto, jo tā diemžēl ir neizbēgama pirmatnējā cilvēku dzi­muma attīstības sastāvdaļa, teica Toms. Tomēr vini mācīsies no kļūdām, vinu konflikti kļūs arvien retāki un mazāk postoši.

Lejā uz Zemes sanākušie pamanīja kādu sīku, dzid­rai dūmu strūkliņai līdzīgu straumīti, kas cēlās augšup, līdz sasniedza milzīgo zvaigžņu kuģi un izgaisa tā dzīlēs.

-    Vai tās ir cilvēku dvēseles, Tom, kas tur ceļas augšup? vaicāja aklā reģe. Uz mirkli viedajai bija dots acu gaišums, bet varbūt viņai vienmēr bija piemitusi šī spēja saskatīt to, ko neredz parasts mirstīgais.

-   Tā ir viņu brīvā griba izvēlēties vēl nedzimušas radībiņas! Toms smaidīja. Daudzām būs ilgi jā­gaida, bet dvēseles ir pacietīgas…

-   Kas tu esi, Tom? klusi bilda reģe.

-    Vai tad tu neredzi, par visiem redzīgākā?! brīnī­jās vienacainais milzis. Viņš ir no septītās rases, no tāltālas nākamības, vēl tālākas pagātnes šurp niris, lai labotu trešās rases pieļauto kļūdu… Viņš un žurkcilvēku karalis viņi abi nupat apturēja atlantīdiešu uzbrukumu, atņēma tiem mūsu naivajā labestībā dā­vātās zinības…

Titāni truli lūkojās uz runātāju, nenieka nesapraz­dami un nespēdami atminēties ne nupatējo, ne senāko pagātni.

-   Ko tu darīsi ar atlantīdiešiem, Tom? vaicāja sir­mais reģis.

-    Neuztraucies par viņu likteni, Amons viņiem ir noskatījis piemērotu planētu citā zvaigžņu sistēmā, kur sākt visu no gala. Titānus gaida pašu rokām un prātiem sarūpēta spoža nākamība. Ja vien neuzradīsies kādi, kuri bērniem uzdāvinās sērkociņus! Toms jautri pasmaidīja, mazliet šķelmīgi lūkodamies uz vainas apziņā klusējošajiem vienačiem. Neskums­tiet, trešā rase! viņš turpināja. Jums par sodu būs krietni jāpastrādā, jāsakopj šī planēta!

-   Mīļuprāt, bet kā?! Mēs nespējam, tu taču zini…

-   Jūs atkal nokļūsiet matērijas pasaulē, bet ne uz ilgu laiku uz diviem gadu simteņiem.

-   Ar to pietiks! iesaucās vienacainais trešās rases pārstāvis. Paldies tev visu lemūriešu vārdā… Pal­dies!

Toms nolaida roku, vīzija virs viņa galvas izgaisa, pilsētas kupols kļuva atkal necaurspīdīgs. Visi saprata, ka Zemes bijušo un nākamo rasu saiets ir laimīgi bei­dzies. Bez balsojuma…

četrdesmit otrā nodaļa Epiloga vietā

Pilsētiņas parkā nomaļā, klusā alejā uz veca, aplupuša, ziedošos jasmīnos pamatīgi ieauguša sola sēdēja divi pusaudži Rūta un Toms. Karstā, saulainā vasaras novakarē te varēja paslēpties no tveices un papļāpāt par dzīvi. Necik ilgi, un klāt jau rudens, atkal skola, pēdējā izlaiduma klase! Joki nebūs!

Pa šiem diviem vasaras mēnešiem, kopš Toms un Rūta nebija tikušies, lai gan dzīvoja pavisam netālu viens no otra, meitene, kā Tomam šķita, bija kļuvusi vēl skaistāka. Varbūt tāpēc, ka nosauļojusies?

-   Kur tu biji vasarā? Laukos?

-  Tikai divas nedēļas! dzidri iesmējās Rūta. Krust­mātei Lonijai palīdzēju lasīt zemenes. Briesmīgi! Pa­skaties uz manu degunu! Āda nolupa jau trešajā dienā!

-   Krustmātei Lonijai? pārvaicāja Toms. Ak tad šoreiz viņa ir tavējā…

-   Kas ir manējā? Rūta nesaprata. 202

-   Vai viņai patīk cept tortes?

-   Protams! Kā tu zini?

-   Uzminēju! Viņa taču nav precējusies? Toms pēk­šņi pavaicāja.

-   Nē. Bet bija trīs reizes!

-   Ak šitā gan? Tikai trīs? uzjautrinājās Toms.

-    Un ko tu pats darīji? Rūta nevainīgi atvaicāja. Braukāji ar vienriteni, peldējies ezerā vai gāji uz mežu sēņot?

-   Vēl jau nav!

-   Kā nav?

-   Sēņu! Vai tad ir?!

-   Gailenes ir! Tirgū papilnam! Ja tu uzlūgsi mani sēņot, es neatteikšos! meitene draiskojās.

-   Rīt četros no rīta!

-   Vai tu traks? Domā, nobijos? Nekā nebija! Ja čet­ros, tad četros! Palūgšu vecaimātei, lai pamodina!

-   Rūta?…

-   Nu?…

-   Tavs jaunais kaimiņš vecītis, kuram tā nešpetnā kucīte, vai viņa vārds nav Fedja? pēkšņi Toms pa­vaicāja pagalam nesakarīgi.

-     Kā tu teici? Fedja? Pirmo reizi dzirdu kaut ko tamlīdzīgu! meitene iesmējās. Viņa vārds ir Jonass, viņš naktīs tik briesmīgi krāc, ka pat es varu dzirdēt, ja neguļu, un vecāmāte saka, ka viņu ir padzinuši sieva, jo viņš esot izbijis rakstnieks-fantazētājs, tāpēc pārāk trūcīgs, lai dzīvotu lielpilsētā ar ģimeni.