- To es saprotu! piekrita Toms. Tā viņam vajag!
- Tu esi nežēlīgs!
- Es domāju svaigu gaisu, ekoloģiski tīru pārtiku. Un tā tālāk, un tā joprojām…
Abi mirkli klusēja, sarunu atsāka meitene: Saule riet! Jāiet, vecāmāte man šovakar grib nodot kādu dāvanu… Viņa nesaka, kas tā tāda. Varbūt kāda sena dzimtas relikvija?
- Ļoti sena, bilda Toms.
- Kā tu zini? Atkal mēģini uzminēt? meitenes lūpu kaktiņos iezagās mulsinošais smaids.
- Zinu, vienkārši teica Toms. Un tu dzirdēsi balsis, cilvēku domas. Tu pratīsi putnu un zvēru valodu. Tu spēsi ieskatīties nākotnē un būsi ļoti, ļoti vientuļa… Kā tava vecāmāte…
- Tu gan esi fantazētājs, Tom! meitene neticīgi palūkojās uz klasesbiedru un negaidīti piebilda: Es pāršķirstīju Jonasa grāmatiņu, kurā viņš apraksta kaut kādu izdomātu karu. Vai tiešām cilvēki varētu būt tik nežēlīgi un traki, nogalinot simtiem, varbūt pat tūkstošiem līdzcilvēku?
- Nē, atbildēja Toms. Tas noteikti bija citā tālā un izdomātā pasaulē…
- Nu gan nāciet uz māju pusi! Toms izdzirda Rūtas vecāsmātes teikto. Ir jau laiks…
- Iesim? pieceldamies vaicāja Toms. Tava vecāmāte gaida…
- Iesim…
Kad Rūta un Toms iznāca no ēnainā, vientuļā parka, saule jau bija paslēpusies aiz koku galotnēm, ļaudama alejās un sānceliņos sarecēt biezam jo biezam mijkrēslim tik mistiski nospiedošam, ka abi jaunieši instinktīvi pielika soli, nevēlēdamies te aizkavēties.
Toms saprata, ka Rūtas vecāsmātes nupat bilstie vārdi "Ir jau laiks…" nebija domāti tikai viņas mazmeitai… Tas bija nepārprotams atgādinājums Tomam par to, ko viņš jau pirms laiciņa nojauta: kaut kur bezgala tālu un tomēr tepat līdzās šķiet, kādā no paralēlajām pasaulēm briest neviena neparedzēti, ļaunu vēstoši notikumi; kāds svešs, kosmisks spēks mostas no miega: reiz, pirms neatminamiem laikiem te Visuma nomalē iestrēdzis, varbūt paslēpies, tik varens, ka trauksmi sacēluši pat vienacainie lemūrieši…
- Vecāmāte teica, ka tu drīz aizceļošot, Toma pārdomas iztraucēja Rūta. Vai tas tiesa? viņa klusi piebilda.
-Jā, iespējams…
- Žēl… Rūta pēc mirkļa bilda.
- Taču mēs vēl tiksimies, noteikti tiksimies!
Toms izlikās jautri pasmaidām, taču tūdaļ bija spiests
novērst skatienu, jo Rūtas tumšo acu dzīlēs saskatīja ko tādu, kas viņam gandrīz lika noticēt, ka aklās reģes solītais mantojums jau nodots mazmeitai…
Bet varbūt tas bija meitenes pašas paaudžu paaudzēs sakrātais, no aizlaikiem nākušais mistiskais sievietes dvēseles redzīgums?… Var jau būt…
Saturs
pirmā daļa Bez nākotnes
Pirmā nodaļa. Eksāmens…………………………………………………….. 7
Piektā nodaļa. Nomalē………………………………………………………. 21
Sestā nodaļa. Patiesība par domu lasīšanu.
Toma māte. Slepkavība………………………………………………… 22
Septītā nodaļa. Noslēpumainais radinieks.
Devītā nodaļa. Sapnis………………………………………………………. 33
Desmitā nodaļa. Medības………………………………………………….. 36
Trīspadsmitā nodaļa. Tēja…………………………………………………. 49
Četrpadsmitā nodaļa. Naktī pilsētā……………………………………. 51
Piecpadsmitā nodaļa. Ačgārni domājošie…………………………….. 54
Septiņpadsmitā nodaļa. Pēkšņais uzbrukums.
Astoņpadsmitā nodaļa. Pamestajā parkā…………………………….. 66
Deviņpadsmitā nodaļa. Zempasaules metro………………………… 74
Divdesmit pirmā nodaļa. Dīvainais braucējs.
Saruna naktī……………………………………………………………….. 87
Divdesmit otrā nodaļa. Avārija………………………………………….. 98
Divdesmit trešā nodaļa. Lamatas. Vecā fotogrāfija…………….. 105
Divdesmit ceturtā nodaļa. Aizlaiku reģe…………………………… 112
otrā daļa Ar liesmojošu brūci sirdī
Divdesmit piektā nodaļa. Viens naktī……………………………….. 119
Divdesmit sestā nodaļa. Harons………………………………………. 121
Divdesmit septītā nodaļa. Dievu mijkrēslis……………………….. 132
Divdesmit astotā nodaļa. Sadursme. Pāns………………………… 139
Trīsdesmit pirmā nodaļa. Atgriešanās nākotnē………………….. 158