Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Viegli iegūtā vara pār matēriju padarīja atlantus pirmām kārtām bīstamus pašiem sev, visai titānu ra­sei! Toms turpināja. Kad nedaudzie skolotāji lemūrieši to saprata, bija jau par vēlu atlanti tos pieveica ar viņu pašu ieročiem. Drīz viņi atrada, kā pašiem šķita, lielisku pielietojumu tik viegli iegūtajām zināša­nām titānu savstarpējie kari kļuva arvien nežēlīgāki, postīdami planētu un visu dzīvo uz tās.

-   Tā bija mūsu vaina… mūsu… lemūrietis neprata slēpt sarūgtinājumu. Un mēs vairs nespējām atgriez­ties šajā pasaulē, lai ko labotu…

-   Atlantīdu neiznīcinājāt nedz jūs, lemūrieši, nedz mēs! ceturtās rases pārstāvis neizturēja. Tas bija Amons un svešie dievi, kas mūs iedzina Tartarā!

-    Un iedzīs vēlreiz, ja jūs, atlantīdieši, nesapratī­siet…

Varenā titāna uzbrēciens pārtrauca sirmo reģi pus­vārdā.

-   Apklusti, sestais! Jums neizdosies uzvarēt! Šoreiz Amons ir mūsu pusē! Titāns aprāvās, šķiet, kārtējā dusmu izvirdumā viņš bija atklājis ko pagaidām slēp­jamu.

-   Tas tiesa, Toms iesāka un turpināja gandrīz kai­tinoši mierīgi, Un mums ir jāpateicas ceturtās rases pārstāvim par to, ka viņš bija tik godīgs un neslēpa no klātesošajiem slepenā sabiedrotā vārdu!

Droši vien, ja netiktu pieminēts Amons, Toma pē­dējais teikums visus, izņemot, protams, atlantīdiešus, pamatīgi uzjautrinātu, tomēr šoreiz Zemes rasu pār­stāvji sakoda zobus, kuriem tādi bija, un cieta klusu.

-    Diemžēl esmu spiests apbēdināt mūsu draugus atlantīdiešus: Amona te vairs nav! pavēstīja Toms.

-    Nieki! Viņš ir tur, augšā, savā kuģī! smējās ti­tāns. Tikai jūs viņu neredzat!

-    Arī tur viņa nav, Amons ir pametis Saules sis­tēmu…

-    Tie ir meli! Vai tu, cilvēkveidīgais, esi jucis? Tu uzdrošinies apgalvot, ka Amons ir nodevējs!

-   Viņš nav jūs nodevis, atlantīdieši! Toms nezau­dēja iekšējo mieru un pārliecību. Vai tad viņš ir jums solījis atbalstu cīņā pret citādajiem un Zemes sesto rasi?! Un ilgi pirms tam vai viņš jums ļāva atdzimt tādēļ, lai jūs titāni gatavotos kārtējam karam? Vai viņš jums to vēstīja? Saki, vai tā bija! Nē, tā nebija, Toms atbildēja atlantīdieša vietā. Tu klusē, titān, jo tev nav, ko teikt!

-   Kā tu zini, ka viņš mūs pametis? Šķita, ka sanā­kušo priekšā stāv liels, naivs bērns, tik milzīgs bija titāna pārsteigums un sarūgtinājums. Amons mums ļāva atgūt iepriekšējo spēku…

-   Jo zināja, ka neesat tapuši gudrāki… Piedod…

Satriektais titāns nepaguva apvainoties. Viņš bei­dzot, pēc ilgiem laikiem, domāja!

-   Bet atguvušies…

-     Jūs atkal meklētu ienaidnieku, atlantīdieša domu gaitu turpināja Toms. Amonam par jums bija maza bēda, viņam bija nepieciešams kāds, kurš uz­bruktu citādajiem, tik varens, ka, svešiniekiem izrā­dot nopietnu pretestību, pasaule atkal nonāktu tuvu bojāejai!

-   Kāpēc viņš tā rīkojās? vaicāja vienacainais lemū­rietis.

-    Cilvēku un citādo dēļ… Bet patiesībā sestās ra­ses labad. Zemes piektā cilvēku rase pievīla Lielo Radītāju, tā nespēja pārvarēt egoismu, mantkārību un sīkumainību un galu galā sevi iznīcināja. Tā ne ar ko nebija labāka pārjums, atlantīdieši. Taču cilvēku īpat­nība bija tā, ka viņi savās dvēselēs nesa sestās rases embrijus. Viņu bojāeja bija arī sestās rases gals! Tikai daži simti cilvēku spēja sasniegt sestās rases cienīgu gara un saprāta līmeni, taču viņu bija gaužām maz…

-   To mēs saprotam, bet kāpēc citādie, Tom? ievai­cājās sirmais reģis. Kāpēc Amons izmantoja viņus?

-    Cilvēku rasi nav grūti atjaunot, taču tam būtu maza jēga, jo vairums no viņiem tomēr nespēja at­brīvot Lielā Radītāja dāvāto garu… Noniecinātie un nīstie citādie to spēja, visi viņi bija gatavi mirt, bet nenodarīt pāri šai planētai! Viņi paši nogalināja sevī citādos, kļūdami par īsteno Zemes cilvēku rasi!

Iestājās klusums, taču tad notika kas negaidīts va­renais, spožais atlantīdietis smagi nokrita uz ceļiem un, satvēris galvu rokās, vērsās pret debesīm.

-  Amon, saki, ka tā nav patiesība! titāns izmisumā lūdzās. Saki, ka tu esi ar mums!

Tomēr jau pēc mirkļa atlantīdietis pieslējās kājās, vājuma brīdis bija pārvarēts, titāns atkal jutās visva­rens un neuzveicams.

-   Ar Amonu vai bez viņa šoreiz mēs uzvarēsim! dzelžaini paziņoja atlantu rases pārstāvis.

-   Jums nav tiesību turpināt karu… Balsojums nav noticis.

-    Kas to teica? iesmējās titāns. Jaunizceptie sestie? Jūs neesat mums pretinieki un nekļūsiet par tādiem! Ja šeit nav Amona, tad vienīgā, kura būtu mūs spējusi apturēt, ir trešā rase, taču vienači paši aizmuka un atgriezties neprot!

-   Un ja nu mēs nepadosimies, ja mēs tomēr spēsim pretoties? vaicāja kāds no sestās rases pārstāvjiem. Kas tad?

-   Kas tad? ņirdza atlantīdietis. Tad mēs visi uz­iesim gaisā! Planēta izšķīdīs kā rieksta čaumala! Uz Zemes nav tāda spēka, kas mūs varētu apturēt!

-   Jūsu neprātu! iesaucās sestais.

-   Tad palūkojies uz augšu, atlantīdieti! Palūkojieties visi!

četrdesmit pirmā nodaļa Septītais