Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Pirms Harons paguva bilst kādu vārdu, Toms ienira un nozuda piramīdas mūrī, it kā viņa te nekad nebūtu bijis.

Pelēko Valstībā viņu neviens nesagaidīja, tā šķita vēl pamestāka un tukšāka.

-   Valdemār?!

Atbildes nebija. Toms saspringa varbūt citādie jau ir šeit, uzglūn un nogaida pirms uzbrukuma? Cauri tumšpelēkajiem miglas blāķiem neko nevarēja saska­tīt. Toms centās pacelties augšup, vēl augstāk, līdz 158 pelēkā, bezveidīgā masa palika lejā, tālu zem viņa kājām.

Ne vismazākās kustības, nevienas dzīvas dvēseles! Virs galvas tumsā mirkšķināja zvaigznes, tik pazīsta­mas un tuvas, tās aicināja: Nāc, atgriezies pie mums, pamet šo necilo planēteli, kurai tāpat lemta drīza bojāeja!

Lejā, virs naksnīgajiem, zemu slīdošajiem māko­ņiem, iznira divplāksnis. Nožēlojams, cilvēku radīts lidaparāts izmisīgi centās aizmukt no ātriem un neat­laidīgiem vajātājiem. Neizdevās divas trasējošo ložu kārtas panāca mucēju, un tas, atstādams aiz sevis melnu dūmu vērpeti, strauji gāzās lejup.

Mākoņiem vietām pašķiroties, varēja saskatīt ar­tilērijas šāviņu un bumbu sprādzienu plosīto zemi. Liesmoja kādas pilsētas nomales, kūpēja tuvāk esošo ciematu un apdzīvoto vietu krāsmatas.

Toms saprata, ka ir atgriezies dzīvo pasaulē. Ar ko gan cilvēki bija labāki par citādajiemV. Cilvēces attīs­tības vēsture gandrīz no pašiem pirmsākumiem bija neskaitāmu karu un savstarpēju slaktiņu pārpilna. Cilvēki nemācījās no kļūdām, nekas nebija tik nožēlo­jams un apšaubāms kā viņu patiesības. Stiprākajiem vienmēr bija taisnība. Vājākie necentās izprast sava vājuma iemeslus un vainoja Dievu un likteni. Cilvēki iedomājās, ka ir Radības kronis, Saprāta kalngals, ka ir vienīgie tādi visā galaktikā.

Drīz, pavisam drīz viņi izgudros (varbūt jau ir iz­gudrojuši) kodolieročus, līdzīgus tiem, ar kādiem daži no senajiem, nupat satiktajiem dieviem kārtoja savstarpējos rēķinus un cilvēces neprātīgāko daļu reiz sodīja, iznīcinot Sodomu un Gomoru, un citas pil­sētas.

Cilvēki izgudros vēl briesmīgākus ieročus, viņi no attāluma spēs pakļaut citu cilvēku saprātu. Izmainot un sajaucot gēnus, viņi radīs paši sev visbīstamākos ienaidniekus, kārtējo reizi nonākdami tuvu pašiznīcībai.

Un tomēr cilvēki nesa sevī kādu neizskaidrojamu noslēpumu, pat visattīstītākie īpatņi izmantoja tikai niecīgu daļu no Radītāja dāvātā saprāta potenciāla, aktivizēta bija tikai viena simtā daļa no cilvēka gēnu fonda. Kam vajadzēja notikt, lai cilvēki kļūtu citādi, izmantotu to, kas viņos iekodēts? Vai tiešām cilvēce no pašiem aizsākumiem bija Dabas un Radītāja kļūme un tāpēc atdota Amona eksperimentam, tātad neglābja­mai bojāejai, un vai tiešām tā bija neglābjama?

Un kas bija viņš pats tik dažādo laiku Toms? Kād­reizējais Amona rakstvedis. Taču viņš pazina zvaigžņu kuģi daudz pamatīgāk, nekā tas vienkāršam rakstu pratējam būtu iespējams; viņš prata ar to sarunāties un vadīt, viņam bija dota vara pavēlēt. Tāda vara pie­mita tikai Amonam, viņam vienīgajam!

Tālu Austrumos viens pēc otra uzplaiksnīja divi žilbinoši sprādzieni, divas atomsēnes pacēlās debesīs, nesdamas acumirklīgu nāvi desmitiem tūkstošu mie­rīgo iedzīvotāju. Vēl desmitiem tūkstošu nomirs no radiācijas radītajām slimībām, daudzus gadu desmitus dzims kropli bērni… Patiesi cilvēces ceļš bija straujš, acīmredzams un nenovēršams!

Gaišs, tikai Tomam saredzams stars izlauzās cauri Rietumos sapūstajiem mākoņiem, tas nekļūdīgi viņu uzmeklēja.

Tu vairs nedrīksti kavēties! Toms izdzirda aklās reģes domu plūsmu tik skaidri, it kā viņa būtu nostā­jusies līdzās. Šī pasaule tev uz mirkli būs slēgta!

Toms noprata, kāpēc, te, šajā cilvēku laikā, viņš drīz piedzims! Lejā, augstu virs mākoņiem, traucās lidaparāti ar reaktīvajiem dzinējiem, šurpu turpu slī­dēja prāvi pasažieru laineri šajā planētas daļā pēc pamatīgas asinspirts bija iestājies trausls un īslaicīgs miers.

Toms ienira nezināmajā desmitiem, varbūt sim­tiem tūkstošu gadu tālajā nākotnē. Izniris viņš nejuta cilvēku klātbūtni, baiss klusums apņēma zemeslodi. Šķita, ka jebkura saprātīga civilizācija beigusi pastā­vēt, tikai simtiem mākslīgu, vēl nenokritušu, nedzīvu pavadoņu un tūkstošiem citu izgaisušās civilizācijas atstāto kosmisko drazu riņķoja dažādos virzienos un augstumos, ik pa brīdim ietriecoties tuksnešu smiltā­jos vai saules nokaitētajās, drūpošajās klintīs.

Mirkli pārdomājis, Toms tomēr laidās lejup kaut kas aizdomīgs šķita paslēpies baisajā klusuma pasaulē, kaut kas te nebija īsti pareizi. Drošības labad Toms izdzēsa vizuālo tēlu, līdz ar to saplūstot ar saules sa­karsēto, virmojošo gaisu visapkārt.