Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Beidzot kaut kas jauns, vai ne? Te nupat kļūst jautri, hi, hi!

Tomam par pārsteigumu, mazliet nostāk uz mā­koņa maliņas tupēja dīvaina, smejoša, tomēr gandrīz cilvēciska izskata būtne ja vien tai nebūtu āža kājas, ragu, bārdeles un izteiksmīgas, lunkanas, nemitīgā kustībā esošas astes!

-    Esi gan tu šos apvedis ap stūri, hi, hi! būtne uz­jautrinājās. Tā viņiem vajag, plātīzeriem! Apsveicu! 142

Kas to būtu gaidījis, ka šamajiem klāsies tik plāni, hi, hi! Un tu spēj daudz vairāk, nekā rādi. Taču arī viņi spēj vairāk, hi, hi! Būs jautri! Astainais radījums saberzēja spalvainās plaukstas un iekārtojās ērtāk mākonkrēslā.

-   Vai tu nedosies viņiem palīgā? Toms ievaicājās.

-   Pret tevi ne. Āža kāja kļuva nopietns. Mēs abi esam viena, daudz senāka kaluma nekā šie niekkalbji, kuri sevi uzskata par visvareniem. Mēs abi Visuma daļa…

-    Kāpēc Amons nepaņēma tevi līdzi, Pān? Vai tev Visvareno tīk godāt Brahmas vai kādā citā vārdā?

-   Zini gan, ka viņš ir projām? iesmējās no Visuma nākušais, pats mūžīgā Visuma pirmatnējības daļiņa būdams. Mums diez ko nesaskan raksturi. Un kādam taču bija jāpaliek sargāt šīs pasaules…

-   Slikti esi sargājis…

-   Ko tu vari man pārmest? aizsvilās Pāns. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas neiejaukties, netraucēt tam, kas te notiek. Kad šamie padzina titānus domā, man tas sagādāja prieku -, bet es klusēju! Amons aizbāza muti, trīssimt gadu nedrīkstēju pat iepīkstēties, nācās iemācīties spēlēt stabuli!

Tomēr šķita, ka Āža kāja jūt savu vainu un tāpēc piktojas.

-    Ilgi tu viņus nepiemānīsi, Pāns nīgri piebilda, -ja nemainīsi taktiku.

-   Man jātiek pie Amona kuģa, Toms paziņoja nā­kuma iemeslu. Laika nav daudz…

-   Pat ja tiksi, tas nelīdzēs. Amona valstībā nav iespē­jams iekļūt. Pat es to nespēju, Pāns bija spiests atzīt rūgto patiesību. Un ko tu tur ceri atrast? Pret Citā­dajiem mūsu pasaules ir bezspēcīgas. Amons to sa­prata, jau sen saprata, tāpēc mūs pameta, aizgāja…

-     Bez kuģa? Vai tu mēģināji tajā iekļūt, lai muktu uz kādu drošāku galaktiku?

-      To tu nevari pierādīt, un tam vairs nav nozī­mes, Āža kāja centās savaldīties. Tāpēc priecāsi­mies, kamēr mums tas ļauts! Līksmosim! Vismaz uz salas Citādie tik drīz nenonāks. Es tevi varu samieri­nāt ar dieviem, viņi manos vārdos ieklausās, jo zina, ka neko daudz pret mani nespēj, bet es varu kļūt ne­špetns.

-     Reti nešpetns, tas tiesa, iesmējās Toms. Tavs brēciens vien ir ko vērts, no tā pat kurlajiem izkrīt mati!

-     Tāpēc dievi ir spiesti ar mani sadzīvot! ņirdza Āža kāja un tūdaļ klusāk piebilda: Vai tu ceri, ka spēsi iekļūt?

-   Amona kuģī? Nezinu, iespējams…

Dievi tikmēr pierima, sapratuši, ka muļķīgā kārtā uzbrūk Toma radītajai ilūzijai, fantomam, kuram, pro­tams, neko ļaunu nevar nodarīt.

-     Re, beidzot nākuši pie sajēgas! uzjautrinājās Pāns. Palūkosim, ko tagad izdomās!

-   Nav laika lūkoties!

-   Gribi, lai kliedzu?

-   Cik tik jaudas!

-   Nu, piesargies!

Tajā pašā mirklī šaušalīgs brēciens satricināja tuvu un tālu apkārtni, atdūrās pret stāvākām klintsradzēm, ietriecās katrā zemes spraugā, katrā sīkākā 144 porā, ikvienai būtnei, pat lielam vairumam dievu lik­dams zaudēt drosmi un saprātu, mukt, ko kājas nes, neatskatoties, meklējot nekur neesošo glābiņu!

-    Nu kā?! lepns par savu varēšanu, ievaicājās Āža kāja.

-   Reti pretīgi! Toms savieba seju.

Pāns Toma teikto uztvēra kā uzslavu.

-   Un to es tikai pusbalsī!

-    Tātad tu vari vēl pretīgāk! Toms konstatēja un pasteidzās piebilst: Pagaidām pietiks. Viņš ar mazo pirkstiņu paurķēja ausī. Dulls var palikt, cik pretīgi! Kā tu spēj dabūt laukā tādus decibelus?

-   Cik tur tā darba! apmierināti norūca Āža kāja.

-   Nav brīnums, ka Amons tev aizbāza muti!

-   Pats teici, lai bļauju! Pāns tūlīt apvainojās.

Astaino kliegšanas meistaru būtu ķērusi bulta, ja Toms pēdējā mirklī šautru nebūtu pasitis sāņus, acīmredzot kādu no tuvāk piekļuvušajiem dieviem bļā­viens nebija nobiedējis, un, analizējot skaņu viļņus, viņš bija izkalkulējis neredzamās, bet skaļās rīkles atrašanās vietu.

-          Klusu! brīdināja Toms, apsteigdams Āža kājas vēlmi atriebties.

-   Kurš tas bija?! Kurš uzdro…

-   Teicu klusu!

-   Indra vai Zevs? Varbūt Tors?!

Otras apbrīnojami precīzi raidītas bultas lidojumu Toms pārtrauca ar zibenīgu, acij netveramu rokas kustību.

-    Rādi bultu! Heirons! Tā jau es domāju, ka tas

ir dranka kentaura darbiņš. Krona veiktās gēnu maisīšanas izcilākā kļūda! Es viņam visas četras kājas pārlauzīšu, asti noraušu! Es viņam…

-   Rimsties! Heirona bultu varēja izšaut kāds cits! Toms atsita vēl vienu šautru. Jāmaina dislokācija.

-   Kas jāmaina?

-   Vieta!

-   Ļauj, es vēlreiz pabļaustīšos!

Āža kāja pat nepaguva pabeigt teikumu, kad, pašam to nenojaušot, viņam spalvas uz muguras saslējās stā­vus, bet acis izvalbījās paniskās bailēs un reizē izbrīnā. Dobja un zema dunoņa pāršalca visu pasauli. Itin kā no pazemes, no Tartara dziļumiem nākdama, tā nepazina šķēršļu, iezīdās katrā miesas un saprāta šūniņā kā brīdinājums par drīzo un neizbēgamo bojāeju. Tikpat negaidīti, kā sākusies, dunoņa pēkšņi aprāvās.