Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Ej vien, kamēr neesi dabūjis pa mizu! Harons jau gaida! Pat Hērakls piebiedrojās pusbrāļiem un pus­māsām. Varēja nomanīt, ka viņš nupat lietojis ko stip­rāku par dievu dienišķo ēdienu.

-   Tencinu! Un es tā cerēju, ka ļausiet man pamie­loties ar ambroziju, cerēju, ka aicināsiet pie mūžīgā dzīru galda!

-    Zini mēru, cilvēk! Odins drūmi nomurmināja, jauzdams konflikta neizbēgamību.

-    Savos primitīvajos gaisa kuģos pacelsieties mā­koņos un parādīsiet dievu salas krāšņumu! Toms ignorēja dievu draudīgo kurnēšanu. Varbūt jums aptrūcies olīveļļas, ar ko tos darbināt? Vai tad jūs vairs nepazīstat citus enerģijas avotus un veidus, dī­vaini! Kādreiz pazināt! Kad tikko kā bijāt ieradušies uz Zemes. Un vēl kādu laiciņu, kad savā starpā un ar senāko, pirms jums atlidojušo titānu cilti kauda­mies, nespējāt šo planētu sadalīt. Jūs uzvarējāt, taču ziniet: uzvarētāju lielākais lāsts ir viņu uzvara! Zau­dētāju vērtīgākais guvums viņu zaudējums! Tas ne­ļauj dusēt mierā. Nu seno titānu pēcteči ir stiprāki par jums uzvarētājiem, tie ir gatavi jaunam karam, tie jau laužas no Tartara, pārpilni atriebes! Vai jūs 138 esat tam gatavi? Tad rādiet savu spēku, iznīciniet mani! Raidiet savus zibeņus un burvestības visu, ko vēl neesat aizmirsuši! Zev, Indra, Tor! Ko jūs vēl gaidāt?!

-    Tu neko ļaunu neesi mums nodarījis, kāpēc lai mēs tevi sodītu? bilda cēlsirdīgais Siva. Netrako, ej ar mieru…

-   Vai jūs paliksiet mierā arī tad, kad es došos uz salas vidu? Toms kļuva arvien nešpetnāks. Kur paslēpti Amona kaujas rati, viņa stiprajā kuģī?!

divdesmit astotā nodaļa Sadursme. Pāns

Pirmais neizturēja Zevs, viņa raidītā zibens šautra ietriecās klinšainā paugura pakājē, uz kura bija nostā­jies Toms. Arī Indra un Tors nekavējās atbildēt sve­šinieka izaicinājumam vēl divas, ne mazāk varenas uguns šautras ietriecās paugurā. Nodārdēja trīs pēr­kona grāvieni, cits par citu baisāks. Visapkārt pašķīda uguns, akmens šķembas un atlūzas. Paugurs ietinās necaurredzamā dūmu un putekļu mutulī; šķiet, tam būtu vajadzējis pazust no zemes virsas, taču, dūmiem un putekļiem izklīstot, viss bija palicis kā pirmīt: Toms stāvēja, kur stāvējis, drūmi nodūris galvu.

-   Vēlreiz! viņš pavēlēja.

Daudzi zemākie dievi metās bēgt, ātrāk paslēpties, nespēdami noticēt tam, ko nupat redzējuši, trīs viņu dzimtas stiprākie karotāji nenieka nespēja nodarīt svešajam atnācējam!

-   Vai tā ir visa jūsu varēšana? Toms ņirgājās par Varenajiem.

Atkārtotais trieciens bija daudz precīzāks un bīsta­māks. Trīs zibens šautras trāpīja pretiniekā, no tām ātrumā gandrīz neatpalika Odina mestais šķēps, taču šķita, ka svešais pat nepakustas, tikai viņa kreisajā plaukstā tajā pašā mirklī rāmā rotaļā savijās trīs lod­veida zibeņi, bet labā roka kā nieka zariņu pavirzīja nostāk un tad satvēra Odina milzīgo šķēpu, kam taču vajadzēja caurdurt atnācēju.

-   Vēl! dievu zemapziņā ielauzās dzelžainas, necil­vēcīgas gribas izpausme.

Taču nu jau senie karotāji nebija skubināmi: ap­kaunoti, sajutuši sevis cienīgu pretinieku, viņi vienā mirklī atguva gadu tūkstošiem krāto kaujas prasmi, nežēlīgumu un viltīgumu, kas reiz bija ļāvis pieveikt pat tik stipru ienaidnieku, kāda bija titānu cilts.

Pirmajiem zibens metējiem piebiedrojās citi, ne ma­zāk prasmīgi, gaisā iespindzās bultu simti, nekļūdīgi uzmeklēdami mērķi, desmitiem smagu šķēpu triecās pret Dievu mijkrēšļa traucētāja krūtīm, taču gan bul­tas, gan šķēpi dažus soļus no Toma it kā apstājās, mir­kli palika karājamies gaisā, tad sakrita vienmērīgā puslokā ap Mūžīgā Laika ceļinieku. Arī zibens šaut­ras viņu neskāra tās vai nu pietuvodamās izdzisa, vai, kāda neredzama spēka atvairītas, pašāvās garām, ietriekdamās Aizmirstības ūdeņos.

Dala dievu, kā viņiem šķita, kļuva neredzami; tie

centās ieņemt tuvākas, izdevīgākas pozīcijas; pārējie, lai novērstu Toma uzmanību, turpināja uzbrukumu. Taču arī šis manevrs nelīdzēja jo vairāk viņi tuvojās pretiniekam, jo smagāki, kā svina pielieti kļuva viņu locekļi, gaita; pat domas kļuva gurdenākas, līdz vistu­vāk nokļuvušie nesaprata, kāpēc šurp nākuši. Nome­tuši zemē ieročus, viņi kā apmāti klunkurēja projām, neklausīdamies citu dievu uzsaucienos. Kāds apstulbis klīda uz Nāves ūdeņu pusi, līdz pēdējā mirklī tika at­grūsts no krasta, pa gaisu aizmests tuvāk savējiem.

Citiem neredzams, Toms sēdēja uz mākoņa mali­ņas un no augšas vēroja kaujas lauku. Viņa fantoms lejā piesaistīja visu uzbrucēju uzmanību, tie pat nedo­māja atkāpties! Valkīru mudinātas, tālumā pulcējās Valhallā mītošo seno varoņu dvēseles. Šķindēja ieroči, neskaitāmi pulki gatavojās cīniņam.

Citviet sanāca kopā savrup mītošie Amerikas un Āfrikas kontinentu dievi, viņu spēks slēpās mistiskās aizlaiku zināšanās, kuras tiem ļāva palikt neatkarī­giem un noslēpumainiem līdz pat šim brīdim. Tomēr burvestību pratēji vēl nogaidīja, viņi jutās apmulsuši, jo velti centās atrast naidnieka vājās vietas, arvien tālāk aizklīzdami bezgalīgos un tukšos zemapziņas labirintos, kuros viņus, pašiem to nenojaušot, Toms bija ievilinājis.