Planētas attīrītaji

— Paldies dievam,— tikko dzirdami nočukstēja Vilens, un šis vecais teiciens satrauca īvu vairāk nekā pats ziņojums. Viņš gribēja pasacīt Vilenam kaut ko ļoti svarīgu, bet domas nez kādēļ bija kļuvušas nesakarīgas. Juzdams, ka trīc lūpas, īvs steigšus novērsās.

Aiz platā loga naksnīgā vēja brāzma sakustināja mēness apspīdētās palmu galotnes. Pūsmas saviļņotais mēness tilts novizuļoja un pārlija ar dzīvu sudrabu. Rifos pazibēja baltās bangu galotnes. Tikai lagūnas ūdeņi vēl turējās mierīgi un blāvi mirdzēja gluži kā liels, senlaicīgs spogulis. Bet pie tālajiem rifiem, kas slēdza ieeju lagūnā, jau kļuva redzamas bangas, un no tām pa visu gludo ūdens klaidu plaši izplūda laiski ņirbu vilnīši. Pa kreisi pie paša krasta, kur atradās nosēšanās laukums, virs koku galotnēm blāvi spīdēja «Kvarka» daudzkrāsainās starta ugunis.

— Skolotāj, mūs gaida,— īvs klusu atgādināja, neatraudams skatienu no loga.

— Tūlīt,— Vilens domīgi sacīja.— Ļauj man brīdi padomāt. Tas otrs ziņojums . . . Tātad nevis meteorīts, bet metāla konstrukcijas fragments. Man šis «meteorīts» jau pašā sākumā nedeva mieru,— Vilens turpināja, skaļi apspriezdamies pats ar sevi.— Meteorīta nokrišana pilsētā, turklāt tādā mirklī! Divas minūtes pirms ledus gabalu pacelšanas no Zemes . .. Šādas sagadīšanās varbūtība ir bezgala niecīga. Bezgala niecīga, īv! Vai tu saproti? Bet vai tik tas nebūs lidojošais kosmiskais holandietis, pēc kura dzinās Odingva? Un,ja nu tā .. . tas jau atbilstu loģiskai rīcībai. Izvairīšanās no sekošanas,

pēc tam . . . pāreja uzbrukumā. Ja man ir taisnība, cilvēce saskārusies ar jaunu — neiedomājami svarīgu — problēmu. Vai tu saproti? Ir jāpastāv Kaut Kam, kas radījis šo konstrukciju un virzījis to uz Mosonas kupolu . . .

— Vai jūs, Skolotāj, domājat, ka tas būtu kosmosa kuģis no citas civilizācijas Saules sistēmas apkaimē?

— Kuģis, eskadra, kuras izlūks varētu būt šī konstrukcija . . . Un tās pašiznīcināšanās ir gan uzbrukums, gan brīdinājums Zemei. Man nāk prātā dīvainas domas. Baidos, Iv, ka mūsu vēsturē sākas smags periods . . . Jā, tā vien šķiet . . . Un tomēr pats galvenais šobrīd ir Guama,— jau pavisam citā balsī pabeidza Vilens, pieceldamies no galda.— Drīzāk dosimies turp un — pie darba!

Ivs uzmeta ašu skatienu sirmajam akadēmiķim.

Tur stāvēja atkal tas pats vecais Vilens.

STABS GUAMA

Rītausmā viņi ielidoja Guamā. Ivs bija baidījies no burzmas, laužu bariem, satrauktiem ziņojumiem, bet salas mazajā lidostā viss izskatījās kā parasti.

Viņus sagaidīja vienīgi Mikijs, Viraka inspektors Klusā okeāna ziemeļrietumu apgabalā, mazs, plecīgs, platu seju, dzimis Japāņu salās. īvs labi pazina Mikiju ķopš iepriekšējā darba okeāna attīrītāju grupā. Viņi vairākus gadus bija izsekojuši blakus kvadrātus. Mikijs bija vecāks par īvu. Kādreiz Ivs no viņa bija daudz ko iemācījies un lieliski zināja, ka aiz Mikija atturības, lakonisma, pat zināmas ārējās bardzības slēpjas milzīgs pētnieka talants, entuziasta sirds, kas uz mūžīgiem laikiem atdota Virakam, un meklētāja saprātīgā drosme.

— Pagaidām viss atbilst normai,— Mikijs sacīja sveiciena vietā un pēc savas dzimtenes sena paraduma zemu palocījās Vilenam un pēc tam īvam.

Vilens apmierināts pamāja. Ivs uzsita vecajam biedram uz pleca, un Mikijs, tikai ar acīm pasmaidījis, arī pārvilka ar šauro, smulgo plaukstu īvam pār plecu.

Viņi ātri izgāja cauri lidostas hallēm, kurās šajā agrajā rīta stundā nebija pasažieru, un iesēdās vajējā, baltā elektromobili, kas stāvēja pie ieejas.

— Vai pie manis?— ieslēgdams motoru, pa pusei jautājoši teica Mikijs.

Vilens, kurš bija apsēdies blakus Mikijam, klusēdams pamāja, un elektromobilis bez trokšņa sāka braukt un, strauji uzņēmis ātrumu, aiztraucās pa plato betona daudzjoslu lenti, gar kuru auga ziedošas magnolijas.

Autostrāde, taisna kā bulta, bija gandrīz tukša. Vietumis tā slaidi pacēlās piekrastes pakalnos, vietumis noslīdēja ielejās. No pauguriem atklājās plaša panorāma — zaļumos grimstošas krastmalas terases un zemās rīta saules staros mirgojošs, bāli zils okeāna klajš; ieplakās ceļš šķita iežmaugts starp biezi noaugušām, zaļām sienām, pār kurām pacēlās staltas palmu kolonnas, ko izdaiļoja kupli plato, zaļo lapu vēdekļi. Sur tur starp zaļumiem pazibēja ēku jumti visdažādākajās krāsās un, atspoguļodamas saules starus, uzdzirkstīja logu rūtis. Siltā gaisa vingrā plūsma lika īvam atslīgt uz mīkstā sēdekļa, un viņš ar baudu pacēla gaisa vilnim pretī Kergelēnas un Antarktīdas bargo vētru apsvilināto seju. Nebeidzamais siltais strāvojums, ko pastiprināja ātrums, nesa sev līdzi ziedu skurbo smaržu, okeāna iesāļo valgumu un atmiņas par tām dienām, kad Ivs bija šeit strādājis, bet vaļas brīžos tikpat trauksmaini joņojis pa salas ceļiem, uzlicis vienu roku uz elektromobiļa stūres, bet ar otru apkampis Irmas iedegušos plecus. Atkal Irma . . . Antarktīdā viņš Irmu gandrīz nebija atcerējies. Sāka pat izzust tukšuma sajūta, kas pēdējos mēnešos nebija viņu pametusi.