Planētas attīrītaji

Bez šaubām, viņš bija ļoti aizņemts. Milzīgā atbildība un beidzamo dienu uztraukums visu citu bija atvirzījis tālāk. Un, ja viņš gribēja būt pavisam atklāts, zināmu lomu bija spēlējusi Odija . . . Lai cik savādi tas būtu, tikšanās Mosonā ar smuidro, zilacaino blondīni no mazās kafejnīcas bija palīdzējusi viņam pārvarēt zaudējuma sāpes, kuras viņš sevī glabāja. Tiklīdz viņš atcerējās Odiju, viss kļuva viegls un vienkāršs . . . Un viņš atgriezās pie šīm atmiņām kā pie dziedinošām zālēm. Nezin kāpēc viņš bija cieši pārliecināts, ka Odijai nekas nav noticis, ka viņi abi vēl tiksies, lai gan Mosona ir sagrauta un par Odijas likteni viņš neko nezina. Tik tiešām jāpabrīnās, kā šī meitene bija gandrīz dabūjusi laukā Irmu no viņa atmiņām.

Bet patlaban šeit, Guamā, no jauna atgriezās atmiņas par Irmu un tik skaudras — it kā viņa būtu tepat acu priekšā. Viņš, protams, ir bijis netaisns. Ļoti netaisns. Viņam gluži vienkārši nebija tiesību aizmirst tās dienas,

ko abi bija kopā pavadījuši Guamā. Un vai nu Guamā vien .

No šīm domām rīts it kā kļuva blāvāks, debesis satumsa un zaļie krūmi un koki vairs nelikās tik koši un svaigi, kā tas viņam bija šķitis, uzsākot braucienu no aerodroma.

Smaga nopūta izlauzās no Iva krūtīm, un viņš aizvēra acis.

— Neuztraucies, īv, tavai māsai ir labāk,— Mikijs nepagriezdamies teica.— Pirms jūsu atlidošanas es runāju ar ārstu. Viņš uzskata, ka lielākās briesmas jau garām.

— Paldies,— īvs nomurmināja, juzdams, ka nosarkst.

— Viņa pēc iespējas ātrāk jānosūta uz Maskavu,— sacīja Vilens.— Tiklīdz būs iespējams viņu pārvietot.

— Seit ir ieradies vesels mediķu konsilijs no Maskavas, Tokijas, Sanfrancisko,— teica Mikijs.— Viss būs labi.

«Bet delfīni taču aizgāja bojā,» nodomāja īvs. Viņš gribēja to pastāstīt, tomēr juta, ka šajā brīdī nespēj.

Mikijs palielināja ātrumu un nogriezās no autostrādes vienā no atzarojumiem. Pēc pāris minūtēm elektromobilis apstājās veca parka dziļumā pie nelielas kubveida ēkas no tumša stikla un metāla.

— Lūdzu,— sacīja Mikijs un nospieda pogu, atvērdams mašīnai visas durtiņas.— Mazliet parunāsimies tepat, bet tieši astoņos būs apspriede pie akadēmiķa Tora. Viņš atlidoja vakar un ir apmeties blakushotelī.

— Tātad arī Tors ieradies . . .— Vilens apmierināts pamāja.— Tas ir lieliski!

— Ir atbraukuši visi, kurus jūs nosaucāt,— sacīja Mikijs, pastiepdams roku uz villas stikla durvju pusi.

— Lieliski!— Vilens atkārtoja.

Paklausīdamas Mikija žestam, durvis bez trokšņa atbīdījās.

īvs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit divas minūtes. «Mūsu rīcībā ir tikai divdesmit minūtes,» īvs nodomāja, ieiedams Vilenam līdzi vēsajā, krēslainajā hallē. Tur Mikijs viņus vēlreiz sveicināja, pēc savas dzimtenes senā paraduma zemu palocīdamies. Vilens ļoti nopietni atkārtoja izsmalcināto pieklājības rituālu, un īvs bija spiests sekot viņa paraugam."

— Tātad?— Vilens jautājoši iesāka, kad viņi visi trīs bija apsēdušies pie zema galdiņa, uz kura bija servētas vieglas brokastis.

— Neviens ūdens vai gaisa paraugs nav uzrādījis kādu indīgu substanci. Tikai parasto piesārņojumu,— Mikijs klusu sacīja.

— Tomēr saindēšanās oreols paplašinās?

— Postošās iedarbības oreols uz dzīviem organismiem, kā redzams, nedaudz paplašinās,— Mikijs padomājis atbildēja.— Taču neviens joprojām nezina, kas tas ir.

— Skolotāj, jūs pieminējāt nepazīstamas ļoti toksiskas gāzes noplūdi,— teica īvs.

— Viena no hipotēzēm,— Mikijs pamāja.

— Bet kas nerada šaubas?

— Epicentra atrašanās vieta, tās zonas rādiuss, kuras robežās viss dzīvais ir iznīcināts, tukšā zona, no kuras viss dzīvais ir migrējis,— Mikijs uzskaitīja.— Turklāt orientējošs rādiuss zonai, kurā neieiet vairs zivju bari; rādiuss zonai, kuru vairs neapmeklē delfīni. Pēc mūsu ziņām, pēdējo triju zonu rādiusi paplašinās, līdz ar to izriet secinājums, ka briesmu izplatība turpinās.

— Nu, kas tad tas ir?

— Pagaidām neviens to nezina.

— Bet kas ir epicentrā?

— Kaut kāda liela būve zem aizsargkupola, kuru ūdens saspiedis, tas noticis vai nu šogad, vai mazliet agrāk. Jūs redzēsiet zemūdens filmēšanas kadrus.

— Un kāds ir dziļums?

— Apmēram seši kilometri.

— Bet šīs būves lielums?

— Aizsargkupola diametrs ir simt divdesmit metri. Kaut arī tas ir tik liels, to līdz šim nebija izdevies atklāt, tāpēc ka tas ne tikai aizsargājis būvi, bet arī to nomaskējis.

— Tomēr kas īsti tas ir?— īvs atkal iesaucas.

Mikijs klusēdams paraustīja plecus.

— Tas nu mums jānoskaidro vispirmām kārtām,— Vilens domīgi sacīja, plūkādams bārdiņu.

— Bet tādā situācijā iespējami visādi pārsteigumi.

— Pārsteigumi?— Mikijs sarauca uzacis.— īv, mūsu darbā pārsteigumu nedrīkst būt. Pārsteigums var būt vienīgi nāve. Bet arī ne vienmēr . . . Viss pārējais jāparedz.

— Ko tad tu liec priekšā?— Vilens jautāja.

— Pirmkārt pazemīgi lūdzu pabrokastot. Pēc desmit minūtēm mums jābūt kopīgajā apspriedē. Man ir priekšlikums — un, ja labāka nebūs, atļaujiet to izteikt.

— Nu, tad brauksim,— sacīja Vilens un piecēlās.

♦ ♦ ♦