Planētas attīrītaji

Apspriede, kuru vadīja akadēmiķis Tors, ieilga. Domas dalījās. Augstāko plānotājorgānu pārstāvji un lielākā daļa Vispasaules Akadēmijas locekļu ar Toru priekšgalā uzskatīja, ka atrastais bīstamais objekts pēc iespējas ātrāk jāiznīcina ar zemūdens kodoltermisko sprādzienu. Biologi, ķīmiķi un gandrīz visi Viraka darbinieki, kas piedalījās apspriedē, uzstāja, ka jāizdara papildu pētījumi. Vilens vienīgi atbildēja uz jautājumiem, kas viņam tika uzdoti, bet savas domas neizteica. Aizsedzis ar plaukstu acis, viņš, kā šķita, vienaldzīgi klausījās runātājos. Pat tad, kad uz liela ekrāna sāka zibēt telpiski uzņemtie zemūdens kadri, Vilens nemainīja pozu. Acīmredzot viņš jau ne vienu reizi vien bija skatījies šīs filmas, īvs sēdēja Vilenam aiz muguras. Vecā akadēmiķa klusēšana pārsteidza un sarūgtināja īvu. Kad viņi bija lidojuši uz Guamu, pēc atsevišķām Vilena replikām īvs secināja, ka Viraka vadītājam jau ir gatavs darbības plāns. Taču pašreiz Vilens ne tikai nepiedalījās strīdā, bet nemēģināja pat atvairīt atklātos un, kā īvam šķita, netaisnīgos pārmetumus.

Pēc kāda no akadēmiķiem vārdu lūdza Mikijs.

— Es uzmanīgi noklausījos visos cienījamos oratoros un centīšos izteikties īsi,— viņš sacīja.— Piekrītu tiem, kuri runāja par pētījumu turpināšanu. Ir nepieciešams precizēt briesmu potenciālu. Tomēr man šķiet, ka nepietiek ar ciešākiem novērošanas punktu tīkliem un jaunu, daudz modernāku, analīzes metožu izmantošanu, ko ieteica kolēģi — ķīmiķi un biologi. Mūsu rokās ir lieliska, gandrīz vai ideāla automātika. Bet vēl neviens nav radījis ideālāku automātu par cilvēku pašu! Es lieku priekšā rekognoscēt objektu no iekšpuses. Ja cienījamie kolēģi man uzticētu to godu, es gribētu veikt šo uzdevumu.

Mikijs paklanījās un apsēdās. Iestājās dziļš klusums.

«Viņš aizsteidzās man priekšā,» secināja Ivs. «Es taču domāju tieši par to jau kopš tā brīža, kad uzzināju par zemūdens laboratoriju. Es tikai gaidīju, ko teiks Vilens.»

Ivs paskatījās uz veco akadēmiķi, bet Vilens, aizklājis acis ar roku, sēdēja un nesacīja ne vārda.

Pamazām sēžu zāle it kā atdzīvojās. Klātesošie sāka klusu sarunāties. Tad atskanēja Tora mierīgā balss:

— Vai kolēģis apzinās, ka viņa priekšlikums ir pielīdzināms pašnāvībai? Mūsu rīcībā pagaidām nav skafandru, kas spētu droši pasargāt no briesmām. Un mēs nevaram tos pagatavot, iekams mums nebūs zināms, ar ko ir darīšana. Esam jau noskaidrojuši, ka visa dokumentācija, kas attiecas uz šo savādo laboratoriju, iznīcināta divtūkstoš piektā gada notikumu laikā, kad revolucionārās tautas sacēlās pret militāristiem. Dokuments, kuru atrada Dārija Maklaja, ir vienīgais, kas saglabājies, un arī tas vēl neko nedotu, ja nebūtu Dārijas Maklajas apbrīnojamās vēsturnieces intuīcijas. Taču viņas liktenis jums ir zināms. Tāpat kā zināms arī to liktenis, kuri pēc viņas uzdrošinājās iekļūt otrajā zonā — migrācijas zonā. Bet jūs piedāvājat pētīt briesmu epicentru.

— Es uzdrīkstējos izteikt savu priekšlikumu tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka citi radikāli līdzekļi netiek piedāvāti,— sacīja Mikijs.— Esmu visu apdomājis. Paralīze iestājas sešas vai astoņas stundas pēc iekļūšanas migrācijas zonā. Dārija Maklaja atradās pirmajā zonā tuvu epicentram. Dārijas saslimšana sākās trīs stundas pēc atgriešanās, tas ir, piecas stundas pēc iekļūšanas nāves zonā. Var izrādīties, ka tam, kurš tiks epicentrā, būs mazāk laika, taču līdz šim paralīze nekad nav iestājusies momentāni, tātad ir iespējams pārraidīt tur savākto informāciju. Bet tieši tā ir nepieciešama, lai pieņemtu galīgo lēmumu. Seit jau tika izteikta apsūdzība Virakam, tas ir, mums visiem. Ja šī apsūdzība ir pamatota, tad tieši vienam no mums, kam Zemes cilvēki uzticējuši savu drošību, šī apsūdzība jāatspēko. Jāatspēko, lai tas maksātu ko maksādams. Esmu beidzis. Piedodiet, ka šoreiz neizteicos īsi.

Ivs nodomāja, ka tik tiešām tā bijusi Mikija visgarākā uzstāšanās, kādu viņam jebkad gadījies dzirdēt.

Strīds iedegās ar jaunu spēku — šoreiz jau par to, vai Zemes cilvēkam ir tiesības apzināti iet nāvē, kaut arī viņš ar savu dzīvību izpirktu kāda vainu, kļūdu vai novērstu briesmas no daudziem.

Kad īvs jau gribēja lūgt vārdu, pēkšņi piecēlās Vilens.

— Mani draugi, vai jums neliekas, ka mēs velti tērējam dārgo laiku?— viņš iesāka pavisam klusu.

īvam šķita, ka tie, kuri sēž attālāk, nedzirdēs Vilena vārdus, un viņš pacēla roku, aicinādams apklust. Bet zāle jau bija norimusi.