Samarkandas amulets

-   Apļa nebrīvē, pentakla punktu un rūnu ķēdes ietvaros es esmu tavs pavēlnieks. Un tu pakļausies manai gribai.

Bija patiešām kaitinoši dzirdēt šo veco frāzi no izstīdzējuša pusaudža mutes, turklāt tik spalgā balsī izrunātu. Apspiedu vēlmi pateikt visu, ko par viņu domāju, un izspļāvu parasto atbildi. Tikai tāpēc, lai ātrāk tiktu ar to visu galā.

-    Kāda ir tava griba?

Atzīstos, ka biju pagalam pārsteigts. Vairums mācekļu vis­pirms tikai paskatās un jautājumus uzdod vēlāk. Viņi novērtē savus spēkus, bet ir pārāk bailīgi, lai tos izmēģinātu. Parasti jauniņie arī neizsauc tik varenus garus kā es.

Zēns noklepojās. Bija pienācis īstais brīdis. Brīdis, kam viņš tik neatlaidīgi bija gatavojies. Viņš par to bija domājis gadiem, nevis sapņojis par sacīkšu mašīnām vai meitenēm. Es īgni gai­dīju paredzami patētisko prasību. Kas gan tā būs? Parasti pie­prasīja pacelt gaisā kādu priekšmetu vai arī pārvietot to no viena istabas stūra uz citu. Vai varbūt viņš gribēs, lai parādu kādu ilūziju. Tas parasti bija jautri: te pavērās iespēja pārprast viņa vārdus un apmulsināt prasītāju. [3] [1] kāds burvis reiz pieprasīja, lai es parādot viņa mūža mīlestību. Es viņa priekšā uzbūru spoguli.

-    Es tev pavēlu atgūt Samarkandas amuletu no Saimona Siržulauzēja mājas un atnest to man, kad es tevi rītausmā izsaukšu.

-Ko?

-    Es tev pavēlu…

-   Jā, es dzirdēju, ko tu teici. Negribēju izklausīties kašķīgs. Tas vienkārši izspruka, un arī manas skaistās sēra mākoņa krā­sas nedaudz izbālēja.

-    Tad ej!

-    Pagaidi! Es jau sajutu to šķebinošo sajūtu pakrūtē, kas rodas vienmēr, kad burvis ļauj tev iet. It kā kāds caur muguru izsūktu visas iekšas. Atbrīvošanas burvestība jāsaka trīs rei­zes, ja viņi grib, lai tu aizej, bet tu vēl kavējies. Parasti jau tā nenotiek. Bet šoreiz es paliku uz vietas un no mutuļojošā dūmu mākoņa vēros uz puišeli ar niknām, degošām acīm.

-    Vai tu zini, ko tikko pavēlēji man izdarīt, puika?

-    Es nesarunāšos, neapspriedīšos un nepļāpāšu ar tevi; neie­saistīšos mīklu minēšanā, darbībās vai spēlēs; un ne…

-    Man nav nekādas patikas apspriesties ar kaut kādu kau­lainu knēveli, tavai zināšanai, tāpēc pietaupi savas iemācītās gudrības. Kāds tevi izmanto, lai izpildītu šo uzdevumu. Kurš tas ir droši vien tavs skolotājs, vai ne? Kāds mācīts gļēvulis, kas slēpjas aiz puišeļa muguras. Es ļāvu dūmiem mazliet izklīst, pirmo reizi parādīdams savus miglainās ēnās tītos apveidus. Tu divkārt spēlējies ar uguni, vēlēdamies aplaupīt patiešām varenu burvi un izsaukdams mani. Kur mēs esam? Londonā?

Viņš pamāja. Jā, te bija Londona. Kaut kāda netīra pilsētas māja. Dūmu aizsegā es izpētīju istabu. Zemi griesti, nolupušas tapetes un viens pats pabalējis zīmējums pie sienas. Tā bija drūma holandiešu ainava zēniem ļoti neraksturīga izvēle. Man šķiet, tāda puišeļa istabā pie sienām vajadzētu atrasties plakā­tiem ar popmūzikas meiču un futbolistu attēliem… Lielākā daļa burvju, pat būdami jauni, ir tradicionālas mākslas cienītāji.

-   Ak vai… mana balss kļuva maiga un glāsmaina. Šī ir nežēlīga pasaule, un viņi tev iemācījuši vēl tik maz…

-    Es no tevis nebaidos! Esmu tev devis uzdevumu un pavēlu iet!

Otrreizēja Atbrīvošana. Šķita, ka man pāri būtu pārbraucis ceļa rullis. Jutu, ka mans ārējais veidols sāk svārstīties un gaist. Šim bērnam piemita spēks, lai arī viņš bija vēl tik jauns.

-    Ne jau no manis tev jābaidās, vismaz ne pašlaik. Saimons Siržulauzējs nekavējoties ieradīsies pie tevis, kad dabūs zināt, ka amulets nozagts. Un viņš tevi nesaudzēs, lai arī cik jauns tu būtu.

-    Tev jāizpilda mana griba.

-    Zinu. Man nebija citas izvēles, viņš bija pārāk uzstājīgs. Un liels muļķis.

Viņa roka sakustējās, un es izdzirdēju pirmās zilbes no Cie­šās saites. Viņš gatavojās likt man izciest sāpes.

Es devos prom. Un nepapūlējos izmantot vēl kādus speciālus efektus.

2

Kad Londonas miglas aizsegā nolaidos laternas staba vir­sotnē, smidzināja sīks, apnicīgs lietutiņš. Kā par nelaimi, biju pieņēmis strazda veidolu jūs jau zināt to pavasara putnu ar dzelteno knābi un tintes melno spalvu. Pāris minūšu laikā biju kļuvis slapjāks par pašu slapjāko vistu, kas jebkad savicinājusi spārnus Hempstedā. Grozīdams galvu uz visām pusēm, es pamanīju lielu dižskābardi ielas pretējā pusē. Lapas trūdēja tam pie saknēm tās jau bija nopurinājuši straujie novembra vēji -, bet biezais zaru tīklojums solījās dot kaut nelielu patvērumu no lietus. Es lidoju turp, pāri vientuļai automašīnai, kas mierīgi ripināja pa plato piepilsētas ceļu. Aiz augstajām sētām un mūž­zaļo koku aprisēm rēgojās vairāku lielu, neglītu savrupnamu fasādes gluži kā miroņu sejas tumsā.