Samarkandas amulets

Burvis tā turpināja vāvuļot vēl vairākas minūtes, nevajadzīgi šķiezdams enerģiju. Sieviete dzēra vīnu, māja ar galvu, ik pa brīdim noelsās, sajūsmināti iesaucās un piekļāvās viņam arvien tuvāk. Es no garlaicības gandrīz iedūcos. [7] [1] Cilvēks droši vien būtu klausījies šo sarunu ar pavērtu muti, jo burvja stāstījums par korupciju Britu valdībā bija visumā sīks un smalks. Bet man no tā nebija ne silts, ne auksts. Pieredzējis, kā sagrūst pīšļos un putek­ļos neskaitāmas civilizācijas, daudz varenākas nekā šī, es nespēju pievērst uzmanību viņa pļāpāšanai. Tā vietā es neveiksmīgi mēģināju atcerēties, kādi pazemes spēki varētu būt Saimona Siržulauzēja kalpībā. Man bija jāga­tavojas uz visļaunāko.

Pēkšņi velnēns izrādīja trauksmes pazīmes. Viņa galva pa­griezās par 180 grādiem un palūkojās uz durvīm otrā istabas galā. Tas uzmanīgi ieknieba burvim ausī, lai brīdinātu viņu. Pēc sekundes durvis atvērās, un pa tām godbijīgi ienāca melnā žaketē tērpts plikpaurains sulainis.

-    Atvainojiet, ser, bet jūsu mašīna gaida.

-    Paldies, Kārter. Mēs tūlīt iesim.

Plikpauris pazuda kā nebijis. Burvis nolika savu (joprojām pilno) vīna glāzi atpakaļ uz kafijas galdiņa un, saņēmis sievietes roku, to eleganti noskūpstīja. Velnēns viņam aiz muguras rādīja grimases, kas atspoguļoja visdziļāko pretīgumu.

-    Man diemžēl jāiet, Amanda, pienākums sauc. Šovakar būšu vēlu. Vai drīkstu tev piezvanīt? Varbūt mēs rītvakar varētu apmeklēt kādu teātra izrādi?

-    Tas būtu burvīgi, Saimon.

-     Tad norunāts. Mans draugs Mierdaris tikko iestudējis jaunu izrādi, un es šovakar pat rezervēšu mums biļetes. Bet tagad Kārters tevi aizvedīs mājās.

Vīrietis, sieviete un velnēns izgāja no istabas, atstādami durvis pusvirus. Muša piesardzīgi izlīda no savas slēptuves un sāka ne­dzirdami lidināties pa istabu, meklējot vislabāko skatpunktu uz priekšnamu. Tur pašlaik notika liela rosība tika atnesti mēteļi, do­tas pavēles, atvērtas un aizvērtas durvis. Un tad burvis bija prom.

Es ielidoju priekšnamā. Tas bija plašs un auksts, un uz nevai­nojami tīrās grīdas rotājās melnbaltu flīžu ornaments. Milzīgos keramikas podos auga sulīgi zaļas papardes. Ieklausīdamies riņ­ķoju ap griestu lampu. Bija ļoti kluss. Vienīgās skaņas nāca no netālās virtuves, un tās bija pavisam nevainīgas tikai katlu rīboņa un šķīvju šķindoņa, un pavāra atraugāšanās.

Es apsvēru domu raidīt tiešu maģisko impulsu, lai redzētu, vai nevaru noteikt maģisko priekšmetu aptuvenu atrašanās vietu, bet izlēmu, ka tas būtu pārāk riskanti. Pat ja to nesargāja kāds bīstamāks sargs, arī sargkareivji mājas ārpusē varētu signālu pārtvert. Tāpēc man, mušai, meklējumi bija jāturpina pašai.

Skats visos līmeņos bija tīrs. Es pārlidoju priekšnamam un tad, sekojot intuīcijai, devos augšup pa kāpnēm.

Kāpņu augšgalā ar biezu grīdsegu klāts gaitenis veda divos virzienos, un abos pie sienām greznojās eļļas gleznas. Mani tūlīt piesaistīja gaitenis pa labi, jo tajā atradās spiegs. Cilvēka acij tas izskatītos pēc ugunsgrēka signalizācijas, bet citos līmeņos atklājās tā patiesā seja uz griestiem ar galvu uz leju tupēja rie­bīgs krupis ar izvalbītām acīm. Apmēram pēc minūtes tas palē­cās, mazliet pagriezdamies ap savu asi. Kad atgriezīsies burvis, krupis tam izstāstīs visu, kas pa šo laiku gaitenī būs noticis.

Raidīju mazu burvestību krupja virzienā. No griestiem pēkšņi nolaidās biezu, eļļainu garaiņu mākonis, ietinot krupi un aizse­dzot tam skatu uz notiekošo. Kamēr krupis apmulsumā lēkāja un kurkstēja, es pašāvos tam garām, lidojot tieši uz durvīm pašā gaiteņa galā. Šīs bija vienīgās durvis visā gaitenī bez atslēgas cauruma; zem baltā krāsojuma varēja manīt, kā koka dēļi mijas ar metāla ielaidumiem. Minēto divu iemeslu dēļ šo istabu vaja­dzētu pārbaudīt pirmo.

Durvju apakšā spīdēja neliela šķirbiņa. Pārāk maza kukai­nim, bet man jau tik un tā vajadzēja pārvērsties. Muša pārtapa dūmu strūkliņā, kas pagaisa zem durvīm tieši tobrīd, kad izzuda arī krupi ietinošie dūmi.

Nonācis istabā, pārvērtos par bērnu.

Ja es zinātu mācekļa vārdu, kurš mani izsauca, es būtu ļaun­prātīgi to izmantojis un pārvērties par viņu, lai dotu Saimonam Siržulauzējam norādi, ar ko sākt šķetināt zādzību. Bet, nezinā­dams viņa vārdu, nespēju to izdarīt. Tāpēc pārtapu par zēnu, kuru reiz biju pazinis un mīlējis. Viņa pīšļi jau sen, sen bija aizpeldējuši pa Nilu, tāpēc mans noziegums viņam nekādu ļau­numu nenodarīs, turklāt man bija patīkami savu draugu atce­rēties. Viņam bija brūna āda un spožas acis, un viņš bija tērpies baltā gurnu apsējā. Zēns palūkojās apkārt sev ierastajā manierē, galvu nedaudz piešķiebis.