Samarkandas amulets

-   Ak tā? Tad varbūt tu varētu būt tik laipns un pārtraukt virzīties uz loga pusi, Bartimaj? Šāda viltība būtu acīmredzama pat cilvēkam, [12] turklāt aiz loga tevi gaida sargkareivji. Atdod man amuletu, vai arī tev vajadzēs atklāt, ka tavs sagrabējušais aizsargvairogs nav ne nieka vērts.

Viņš piecēlās un pastiepa roku. Es nekustējos. Viņpus aiz­zīmogotajām durvīm joprojām skanēja Džabora nepārtraukti raidītie sprādzieni (ja vien satraukuma dēļ es tos nedzirdēju iztēlē). Durvis jau sen bija satriektas pīšļos un putekļos. Dārzā lidinājās visi trīs sargkareivji, cieši pievērsuši man skatienu. Es palūkojos visapkārt, meklēdams iedvesmu.

-   Amuletu, Bartimaj.

Pacēlu roku, lai ar lēnu, traģisku žestu pieskartos kaklā pakārtajam amuletam. Un tad pēkšņi noliecos pa kreisi, tajā pašā brīdī atdarīdams aizzīmogotās durvis. Fakvarls izdvesa aiz­kaitinājuma šņācienu un izstiepa roku uz manu pusi. Bet tieši tobrīd viņu notrieca no kājām spēcīgs sprādziens, kas ielauzās telpā caur izgāztajām durvīm, kuras vairs nesargāja zīmogs. Es triecu savu pretinieku atmuguriski kamīnā, kur pār viņu nogruva ķieģeļu lavīna.

Kad pa durvju caurumu virtuvē ieklumzāja Džabors, es jau biju siltumnīcā. Kamēr Fakvarls rausās ārā no gruvešiem, es jau plivinājos dārzā. Visi trīs sargkareivji metās man virsū, acis plati iepletuši un kājas griezdami. Un pēkšņi tiem no kājām izauga izkaptīm līdzīgi nagi. Es uzbūru visspožāko iluminā­ciju, likdams visam dārzam atspīdēt it kā rietošas saules staros. Spožā gaisma apžilbināja sargkareivjus, un tie sāpēs aizmiedza acis. Pārlēcu tiem pāri un metos skriet cauri dārzam, izvairoties no maģiskajām bultām, kas lidoja no mājas, ietriekdamās kokos un pārvēršot tos pelnos.

Pašā dārza galā, tieši starp komposta kaudzi un zāles pļā­vēju, es pārlēcu mūra sienai, saraudams maģisko tīklojumu un atstādams tajā ķermeņa atveida caurumu. Pār visu Siržulauzēja īpašumu tūlīt pat atskanēja trauksmes zvani.

Es piezemējos uz ietves, amuletam lēkājot uz krūtīm. Otrpus mūra sienai varēja dzirdēt tuvojošos soļus. Bija īstais laiks pār­vērsties.

Ir pierādīts, ka visātrākie putni ir lielie piekūni viņi spēj lidot pat ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Tādu ātrumu gan reti kurš spētu sasniegt, lidojot pāri Ziemeļlondonas jumtiem, turklāt bija jāpadomā arī par amuletu, kura svars palēnināja lidojumu. Tomēr, kad Fakvarls un Džabors piezemējās Hempstedas ielā, izraisot neredzamu sprādzienu garāmbraucošā mēbeļu pārvadājamā furgonā, viņi mani nekur vairs neatrada.

Jo sen jau biju gabalā.

Netenjels

.

5

Ir kāda atziņa, kas mums uz visiem laikiem jāiedzen tavā mazajā, samaitātajā galviņā, meistars stingri sacīja. Vai tu vari uzminēt, kāda tā ir?

-    Nē, ser, zēns atbildēja.

-   Nē? Sarainās uzacis pacēlās patiesā izbrīnā. Māceklis kā apburts vēroja, kā tās pazūd zem balto matu klājiena, kas sedza meistara pieri. Tur tās kautrīgi pakavējās tikai īsu brītiņu, lai pēc tam ar smagu nolemtību nolaistos atpakaļ. Nē. Nu tad… burvis paliecās uz priekšu savā krēslā, es tev pateikšu.

Ar lēnu, domīgu kustību viņš salika kopā plaukstas, tā ka pirkstu gali saskārās un izveidoja tādu kā arku, ar kuru viņš norādīja uz skolnieku.

-   Atceries, viņš lēni un maigi teica, atceries uz visiem lai­kiem. Dēmoni ir ļauni. Ja vien spēs, viņi tev nodarīs pāri. Vai tu saproti?

Audzēknis joprojām nenolaida skatienu no meistara uzacīm. Viņš vienkārši nespēja atraut no tām acis. Tagad tās bija sarauk­tas un satikās pieres vidū gluži kā divas bultas. Uzacis kustē­jās ar apskaužamu veiklību augšup lejup, izliekdamās slaidos lokos gan abas kopā, gan katra atsevišķi. Tas, ka uzacis it kā dzīvoja pašas savu, neatkarīgu dzīvi, zēnu gluži vai hipnotizēja. Turklāt bija patīkamāk pētīt meistara uzacis nekā sastapties ar viņa skatienu.

Burvis zīmīgi noklepojās. Vai tu saproti?

-   Ak jā, ser.

-    Nu, tu saki jā un droši vien arī domā jā, tomēr… viena uzacs brīdinoši uzraucās augšup, tomēr man neliekas, ka tu to pilnībā saprastu.

-   Jā, ser, es nudien saprotu. Dēmoni ir ļauni un dara ļaunu, un tie var nodarīt tev ļaunu, ja tu to pieļausi. Zēns saknosījās uz sava spilvena. Viņš alka pierādīt, ka ir ļoti uzmanīgi klausījies. Ārpusē saule sildīja zaļo zālīti un karsēja ietves, un pirms piecām minūtēm garām logam, jautri skandinot zvaniņu, bija pabraucis saldējuma pārdevējs. Bet cauri biezajiem, tumši sarkanajiem aizkariem istabā ielauzās tikai izkliedēti gaismas stariņi, gaiss te bija piesmacis un smags. Skolnieks vēlējās, kaut mācību stunda drīzāk būtu galā un viņam ļautu iet.

-    Es klausījos ļoti uzmanīgi, ser, viņš teica.

Meistars pamāja. Vai tu kādreiz esi redzējis dēmonu? viņš pēc brīža vaicāja.

-    Nē, ser. Tas ir, es to esmu redzējis tikai grāmatās.

-    Piecelies.

Zēns pielēca kājās, gandrīz paklūpot pār spilvenu. Viņš stā­vēja, neveikli nolaidis rokas gar sāniem. Meistars norādīja uz durvīm istabas galā. Vai tu zini, kas tur atrodas?

-    Jūsu darbistaba, ser.