Samarkandas amulets

-    Labi. Tu atvērsi durvis, nokāpsi pa pakāpieniem un šķēr­sosi istabu. Tās galā tu redzēsi manu galdu. Uz tā stāv kaste, kurā tu atradīsi brilles. Uzliec tās un nāc atpakaļ pie manis. Skaidrs?

-    Jā, ser.

-Tad ej!

Meistara vērīgā skatiena pavadīts, audzēknis devās pie dur­vīm, kas bija darinātas no tumša, nekrāsota koka. Vajadzēja pie­likt lielas pūles, lai pagrieztu smago misiņa durvju rokturi, bet beidzot tas pakļāvīgi un vēsi iegūlās saujā. Durvis bez skaņas atvērās, un puišelis atklāja, ka stāv uz paklājiem klātu kāpņu augšējā pakāpiena. Sienas bija iztapsētas ar elegantām, puķai­nām tapetēm. Un pa mazo lodziņu iespīdēja siltie saules stari.

Zēns uzmanīgi kāpa lejup, pakāpienu pēc pakāpiena. Klusums un saules gaisma nomierināja un nedaudz kliedēja bailes. Viņš nekad vēl nebija te bijis, un līdz šim viņa priekšstatu par to, kāda izskatās meistara darbistaba, bija veidojuši tikai lielāko bērnu stāstījumi. Prātā ienāca briesmīgi nostāsti par izbāztiem krokodiliem un pudelēm, kas pilnas ar acāboliem. Māceklis apņēmīgi atvairīja šos tēlus no savām domām. Viņš nebaidīsies.

Kāpņu galā atradās vēl vienas durvis, līdzīgas pirmajām, bet mazākas, un to vidū spīdēja uzkrāsota sarkana piecstaru zvaigzne. Zēns pagrieza durvju rokturi un pagrūda durvis vērās lēni un it kā negribīgi, ķeroties biezajā paklājā. Tiklīdz tās bija atvērušās pietiekami plaši, lai pa tām varētu iespraukties istabā, viņš devās iekšā.

Ienākot māceklis bija neapzināti aizturējis elpu; tagad viņš, juzdamies vīlies, beidzot izelpoja. Te viss izskatījās tik parasts. Taisnstūrveida istaba, un abās tās pusēs stāvēja grāmatplaukti, pilni ar grāmatām. Tālākajā istabas galā dižojās varens kokā galds un aiz tā ādas krēsls. Uz galda glīti sarindotas atradās papīra loksnes, pildspalvas, vecs dators un maza metāla kār­biņa. Aiz loga varēja redzēt kastaņkoku pilnā vasaras plaukumā. Istabu pildīja liegi zaļa gaisma.

Zēns tuvojās galdam.

Pusceļā viņš apstājās un pameta skatienu atpakaļ.

Nekā. Tomēr nepameta dīvaina sajūta… Neizskaidrojama iemesla dēļ pusatvērtās durvis, pa kurām viņš pirms brīža bija ienācis, darīja nemierīgu. Ak, kaut būtu iedomājies tās aizvērt!

Ienācējs pakratīja galvu, lai aizdzītu uzmācīgās domas. Viss būs kārtībā. Pēc brīža viņš jau dosies atpakaļ.

Ar četriem straujiem soļiem skolnieks jau bija pie rakstām­galda un strauji palūkojās apkārt. Kaut kas nočabēja…

Istaba bija tukša. Zēns ausījās kā zaķēns slēpnī. Nē, te nebija nekādu citu skaņu kā vien attāla satiksmes murdoņa.

Plati ieplestām acīm un strauji elpodams, audzēknis pagrie­zās pret galdu. Metāla kastīte saulē iezalgojās. Viņš pastiepās pēc tās pāri galda ādas virsmai. Tas nebūt nebija nepieciešams varēja jau arī apiet apkārt un paņemt kastīti no galda otras puses tomēr kaut kas lika pēc iespējas ātrāk paķert to, pēc kā viņš bija nācis, un mesties prom. Puisēns noliecās pāri galdam un pastiepa roku, bet kastīte joprojām nebija pa tvērienam. Viņš strauji paliecās uz priekšu un grāba pēc kārotā priekšmeta; kas­tīti viņš nesatvēra, bet nejauši apgāza krūzi ar pildspalvām, kas aizripoja pa visu galdu.

Jaunais burvis juta, kā pār muguru nolīst auksti sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi sāka tvarstīt ripojošās pildspalvas un stūķēt tās atpakaļ krūzītē.

Tobrīd aiz muguras atskanēja klusa ķiķināšana.

Zēns apcirtās riņķī, apslāpēdams kliedzienu. Tur neviena nebija.

Uz mirkli māceklis palika atspiedies ar muguru pret galdu un baiļu paralizēts. Tad ierunājās viņa iekšējā balss. Likās, ka tā saka: Lai paliek pildspalvas! Tev taču vajadzīga tikai kastīte! Sprīdi pa sprīdim jaunais burvis sāka lēnām virzīties apkārt galdam, ar muguru pret logu un acis cieši pievērsis istabai.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie loga. Trīs uzstājīgi klaudzieni. Zēns strauji pagriezās. Tur neviena nebija, tikai kastaņkoks, kas viegli lieca zarus vasaras vējā.

Nekā.

Tobrīd viena no pildspalvām nokrita uz grīdas bez skaņas, tomēr puišelis ar acs kaktiņu to pamanīja. Cita pildspalva sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk. Pēkšņi tā palēcās, atsitās pret datoru un novēlās uz grī­das. Tad arī nākamā. Un vēl viena. Tad visas pildspalvas sāka lēkāt un lidot dažādos virzienos, veldamās nost no galda.

Puika skatījās kā apburts. Nokrita pēdējā pildspalva.

Viņš nekustējās.

Kāds iesmējās viņam pie pašas auss.

Skaļi iekliegdamies, zēns atvēzējās ar kreiso roku un sita, bet trāpīja tukšā gaisā. Straujais rokas vēziens lika viņam pagriez­ties pret galdu. Kastīte atradās tieši priekšā. Māceklis to paķēra un tūlīt pat nometa atpakaļ metāls bija saulē sakarsis, un tagad tā pieskāriens dedzināja roku. Kastīte atsitās pret galda virsmu un pavērās. No tās izslīdēja brilles raga ietvaros. Pēc brīža zēns jau skrēja uz durvīm, cieši sažņaudzis brilles rokās.

Viņam šķita, ka kāds seko. Bija dzirdami skrienoši soļi.

Turpat jau bija arī durvis varēja saskatīt kāpnes, kas veda augšup pie meistara.

Tieši tobrīd durvis aizcirtās.