Samarkandas amulets

Ko gan burvis varētu sūtīt man pakaļ? Diezin vai viņam piederēja vēl kāds tik spēcīgs džins kā Fakvarls un Džabors, bet viņš katrā ziņā varēja uz ātru roku savākt vēl duci vājāku izlūku. Parasti spēju pieveikt foliotu ar vienu rokas vēzienu, bet, ja viņi ierastos lielākā skaitā un es būtu noguris, tas varētu būt sarežģītāk.*[1] Pat burvjus mulsina mūsu dažādās formas, kas atšķiras cita no citas kā zilonis no mušas vai ērglis no amēbas. Tātad, vispārīgi ņemot, burvja rīcībā var būt piecu pakāpju dēmoni. Tie ir, sarindojot pēc spēka un vare­nības, māridi, ifrīti, džini, folioti un velnēni. (Ir vēl tūkstošiem zemāku garu, kas ir vājāki par velnēniem, bet burvji parasti ar tiem nekrāmējas. Tāpat augstāk par māridiem eksistē vēl lielāki un bīstamāki spēki, bet tie uz Zemes sastopami ļoti reti, jo nav daudz burvju, kas uzdrošinās pat izru­nāt viņu vārdus.) Detalizēta šīs hierarhijas pārzināšana ir ārkārtīgi svarīga tiklab burvjiem, kā mums, jo izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no tā, vai tu apzinies savu vietu. Piemēram, es kā samērā izcils džinu dzimtas pārstāvis izturos ar zināmu godbijību pret citiem džiniem un visiem par mani aug­stākiem spēkiem, bet par foliotiem un velnēniem visai daudz nebēdāju.

Lidoju prom no Hempstedas, cik ātri vien spārni nesa, un apmetos atpūsties zem pamestas mājas jumta dzegām netālu no Temzas, kur sakārtoju spalvas un pavēros naksnīgajās debe­sīs. Pēc neilga laiciņa debesīs parādījās septiņas sarkanas uguns lodes, lidodamas ne pārāk augstu virs Temzas. Upes vidū tās sadalījās trīs turpināja ceļu uz dienvidiem, divas devās uz rie­tumiem un divas uz austrumiem. Ierāvos dziļāk zem jumta, bet nespēju nepamanīt amuleta auras raidītās īpaši spēcīgās pul­sācijas, kad tuvākās sārtās lodes aizšāvās garām, lejup pa upi. Kļuvu nervozs un pēc brīža atstāju savu slēptuvi, lai nolaistos uz celtņa upes otrā krastā, kur burvju kopienai pašlaik būvēja kooperatīvo dzīvojamo māju.

Pagāja piecas minūtes. Tumšie ūdeņi virpuļoja ap kuģu pie­stātnes dubļainajiem pāļiem. Mēnesi aizsedza mākoņi. Pēkšņi pretējā krastā pamestās mājas logos uzspīdēja zaļa gaisma. Likās, ka pa māju, kaut ko meklējot, ložņā salīkušas ēnas. Tomēr viņi neko neatrada. Gaismas kļuva bālākas, līdz vērtās par mirdzošu miglu, kas iztvaikoja pa logu ailēm un tika aiz­pūsta prom. Māju atkal ietina tumsa. Es tūlīt pat devos uz dien­vidiem, strauji lidodams no ielas uz ielu.

Turpmāko nakts daļu es turpināju šo neprātīgo bēgļa deju pāri Londonai. Izlūklodes [15] [1] Izlūklodes ir kā neatlaidīgi velnēni. Tām ir milzīgas, zvīņainas ausis un viena liela, saraina nāss, kas padara tās īpaši jutīgas pret jebkuru maģisku pulsāciju, un tās spēj nepagurstoši sekot skaļākai skaņai vai asai smaržai. Bēgot no izlūklodēm, man ik pa brīdim bija jāpatveras Rozerhizas notek­cauruļu rūpnīcā. šonakt parādījās vēl vairāk, nekā biju domājis (skaidrs kā diena, ka tās bija sūtījis vairāk nekā viens burvis) un sekoja man ar kaitinošu neatlaidību. Vienīgā iespēja no tām izvairīties bija nepārtraukti kustēties uz priekšu, un pat tad mani divreiz gandrīz pieķēra. Vienreiz lidoju ap biznesa kvartāla stūri un gandrīz saskrējos ar vienu no Izlūklodēm, kas šāvās ap to pašu stūri pretējā virzienā. Otrreiz mani gandrīz pamanīja, kad es, noguruma mākts, biju nolaidies bērzā Grīna parkā. Abos gadījumos man izdevās aizbēgt, pirms iera­dās papildspēki.

Drīz vien tikko spēju cilāt spārnus. Neierastā fiziskā forma, kurā zināmu laiku jau atrados, mani nokausēja un patērēja neattaisnojami daudz vērtīgās enerģijas. Tāpēc izlēmu mainīt darbības plānu atrast vietu, kur amuleta pulsāciju nomāktu citi maģiskie starojumi. Bija pienācis laiks sajaukties ar daudz­galvaino pūli lielo, neattīrīto masu -, citiem vārdiem runājot, ar cilvēkiem. Tas parāda, cik izmisis biju…

Pacēlos spārnos un lidoju atpakaļ uz pilsētas centru. Pat šajā vēlajā stundā tūristi Trafalgara laukumā bezgalīgā straumē joprojām plūda ap admirāļa Nelsona pieminekli, pirkdami suve­nīrus stendos, kas bija izvietojušies starp lauvu statujām. No laukuma pacēlās briesmīga maģisko skaņu un starojumu kakofonija. Gluži labi varēju paslēpties arī tepat…

No nakts iznira milzīgs putns un gluži kā zibens bulta metās lejup, pazuzdams starp diviem suvenīru stendiem. Pēc brīža no turienes parādījās mazs ēģiptiešu zēns ar skumjām acīm un, likdams lietā elkoņus, izlauzās cauri pūlim. Viņam mugurā bija jaunas džinsa bikses un melna stepēta jaka virs balta īspiedurkņu krekla, bet kājās liela izmēra baltas teniskurpes, kuru auklas nemitīgi sējās vaļā. Puika viegli un dabiski iejuka starp tūristiem.

Jutu, kā amulets dedzina manas krūtis. Ik pēc noteikta laika tas sūtīja nelielus karstuma viļņus, kas uzjundīja sirdspukstu ritmā. Es dedzīgi cerēju, ka šos signālus nomāks apkārtējā aura.