Samarkandas amulets

Iespējams, ka tā bija tikai sagadīšanās. Londona taču ir liel­pilsēta! Cilvēki iet gan pa lielajām ielām, gan sānieliņām. Tas, kurš te nāca, droši vien vienkārši mēroja īsāko ceļu uz mājām.

Pa sānieliņu, kurā pavisam nejauši slēpos.

Es neticu tādām lietām kā sagadīšanās.

Ierāvos dziļāk tumšajā durvju ailē un ietinos Slēpnī. Man pāri pārklājās bieza, mežģīņota auduma kārtas, liekot saplūst ar tumsu. Es gaidīju.

Soļi tuvojās. Kas tie varētu būt? Policijas patruļa? Burvju falanga, kas sūtīta Saimona Siržulauzēja uzdevumā? Varbūt Izlūklodes tomēr bija mani atradušas.

Tomēr tie nebija ne policisti, ne burvji, bet gan bērni no Trafalgaras laukuma.

Pieci zēni, kurus veda meitene. Viņi lēni virzījās uz priekšu, rūpīgi pētīdami abas ielas puses. Atviegloti nopūtos. Es biju paslēpies, un, pat ja arī nebūtu, tagad, kad mēs neatradāmies cilvēku pilnajā laukumā, man vairs nebija iemesla no viņiem baidīties. Jāatzīst, ka zēni izskatījās lieli un spēcīgi, tomēr tie bija tikai bērni, ģērbušies džinsa biksēs un ādas jakās. Skuķim mugurā bija melna ādas jaka un bikses ar paplatinātiem galiem. Bikšu gali bija tik plati, ka no tiem varētu pašūt vēl vienu bikšu pāri pundurītim. Viņi nāca uz manu pusi, švīkstinādami kājas pret avīžu lapām klāto bruģi. Es pēkšņi sapratu, cik neparasti klusi viņi darbojās.

Šauboties es vēlreiz pārbaudīju visus līmeņus. Nekā. Tikai seši bērni.

Es savā drošajā paslēptuvē gaidīju, kamēr viņi paies man garām.

Meitene gāja visiem pa priekšu. Tagad viņa jau atradās man gandrīz blakus.

Pārliecināts par drošību sava Slēpņa aizsegā, es nožāvājos.

Viens no zēniem pieskārās meitenes plecam.

-    Tas ir šeit, viņš teica, norādot uz manu pusi.

-    Ņem ciet, viņa pavēlēja.

Pirms es spēju pārvarēt pārsteigumu, trīs no lielākajiem zēniem ielavījās durvju ailē un metās man virsū. Tiklīdz viņu pirksti pieskārās Slēpņa audumam, tā diegi izira un pats audums pazuda. Tajā pašā mirklī mani ieskāva apdrukātas ādas, lēta pēcskūšanās losjona un ķermeņu smaržas. Mani pieslēja sēdus, iedunkāja un iebelza pa galvu, un tad bez jebkādām ceremoni­jām uzrāva kājās.

Beidzot es atguvu pārliecību. Galu galā es taču esmu Bar­timajs!

Sānieliņu piepildīja pēkšņs gaismas un uguns kvēles uzlies­mojums. Pēc tā durvju ailes ķieģeļi izskatījās kā apcepināti uz pannas.

Man par brīnumu, zēni joprojām nelaida mani vaļā. Divi no viņiem cieši turēja manas roku locītavas, bet trešais bija sagrā­bis ap vidukli.

Atkārtoju gaismas un liesmu efektu vēl spēcīgāk. Blakus ielā iegaudojās automašīnu signalizācijas. Atzīšos: es cerēju, ka palikšu stāvam virs triju pārogļojušos ķermeņu kaudzītēm. [18] [1] Lai arī ko tu būtu dzirdējis, lielākajai daļai mūsējo nav nekādas vēl­mes nodarīt pāri cilvēkiem. Ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, Džabors. Tomēr pat vidēji savaldīgiem džiniem, tādiem kā man, ir savas pacietības robežas.

Bet zēni joprojām atradās šeit, smagi elpodami man pakausī un turēdamies pie manis dzelžainā apņēmībā.

Te kaut kas nebija kārtībā.

-    Turiet viņu cieši, meitene pavēlēja.

Es paskatījos uz viņu, un viņa uz mani. Skuķis bija augumā nedaudz garāks nekā mans pašreizējais ķermenis, ar melnām acīm un gariem, melniem matiem. Abi pārējie zēni stāvēja viņai abās pusēs, gluži kā godasardze. Kļuvu nepacietīgs.

-    Ko tev vajag? es vaicāju.

-    Tev kaut kas ir ap kaklu. Meitenei bija mierīga un reizē pavēloša balss tādā vecumā neraksturīgi. Minēju, ka viņai varētu būt apmēram trīspadsmit gadu.

-    Kas to saka?

-    Pēdējās pāris minūtes to var aplūkot katrs, kam vien nav slinkums, tu, muļķi! Tas izslīdēja tev no krekla, kad mēs tevi uzrāvām kājās.

-    Ak tā. Skaidrs.

-    Pasniedz to man! -Nē.

Viņa nodrebinājās. Tad mēs to paņemsim. Gatavojies savām bērēm!

-    Tu nezini, kas es esmu, vai ne? es liku šiem vārdiem izklausīties ikdienišķiem, tomēr ieliekot tajos nelielu draudu pieskaņu. Tu neesi burve.

-    Neesmu gan, šos vārdus viņa teju izspļāva.

-    Burve zinātu, ka ar mani nevajag jokoties! Es centos iedvest viņiem bijību, bet tas nācās diezgan grūti, ņemot vērā, ka mani joprojām turēja trīs muskuļu kalni.

Meitene vēsi pasmīnēja. Vai burve tik droši turētos pretī tavām viltībām?

Te nu viņai bija taisnība. Burvis iesācējs nenāktu man ne vērša māviena tuvumā, iepriekš līdz zobiem neapbruņojies ar talismaniem un pentakliem. Turklāt viņam būtu vajadzīga vel­nēnu palīdzība, lai mani atrastu zem Slēpņa un pēc tam izsauktu stiprākus džinus, kas mani pakļautu. Ja viņš uzdrošinātos to darīt. Bet šī meitene ar saviem draugiem to bija izdarījusi bez citu palīdzības, turklāt bez jebkāda uztraukuma.

Man vajadzēja sarīkot pilnvērtīgu sprādzienu vai kaut ko līdzīgu, bet es biju pārāk noguris, lai izdomātu kaut ko tik aiz­raujošu. Tāpēc nolēmu pamēģināt viņu apvārdot.

Es piespiesti iesmējos. Ha! Es tikai spēlējos ar tevi.

-    Tukši meli.