Samarkandas amulets

-    Tā tas vienmēr ir noticis, Marta. Mācekļiem taču no kaut kurienes jārodas. Burvis zīmīgi pielieca galvu tuvāk grāma­tām.

Tomēr viņa sieva nelikās ne zinis par šo mājienu. Bērniem būtu jāuzaug savā ģimenē, viņa turpināja. Vai vismaz jāat­ļauj viņiem dažkārt satikties.

Krūmložņas kungs uzmanīgi nolika grāmatu uz galda. Tu ļoti labi zini, ka tas nav iespējams. Burvja īstajam vārdam jāpa­liek apslēptam, citādi viņa nākamie ienaidnieki varēs to izman­tot, lai nodarītu viņam pāri. Bet kā gan zēns var aizmirst savu vārdu, pastāvīgi tiekoties ar ģimeni? Turklāt neviens jau nepie­spieda vecākus atteikties no sava knēveļa. Viņi šo bērnu nemaz nevēlējās, Marta, un tu zini, ka tā ir patiesība. Citādi jau viņi nebūtu atsaukušies uz sludinājumu. Vecāki kā kompensāciju saņem ievērojamu naudas summu, zēns iegūst iespēju kalpot valstij augstākajā līmenī, un valsts dabū jaunu mācekli. Tik vienkārši. Visi kaut ko iegūst. Neviens nepaliek zaudētājos.

-    Bet tik un tā…

-Man tas nenodarīja nekādu ļaunumu, Marta. Krūmlož­ņas kungs atkal pasniedzās pēc savas grāmatas.

-    Tas nebūtu tik nežēlīgi, ja burvjiem drīkstētu būt pašiem savi bērni…

-     Šis ceļš noved tikai pie karojošām dinastijām, ģimeņu savie­nībām… Un tas viss agri vai vēlu beidzas ar asinspirti. Palasi vēstures grāmatas, Marta, Itālijā notika tieši tā. Tāpēc neuz­traucies par zēnu. Viņš ir jauns, viņš ātri aizmirsīs. Un kā būtu, ja tu tagad pagatavotu man vakariņas?

Burvja Krūmložņas māja no ielas puses izskatījās vienkārša un cienījama, bet tālāk aizstiepās kā garu gaiteņu un stāvu kāpņu labirints. Ēkai bija pieci stāvi, pagrabs, kurā glabājās vīna mucas, kastes ar sēnēm un žāvēti augļi, pirmais stāvs, kurā atradās viesistaba, ēdamistaba, virtuve un oranžērija. Nāka­majos divos stāvos bija izvietotas guļamistabas, darbistabas un vannasistabas, bet pašā augšā atradās bēniņi. Tieši te, zem balti nobalsinātām jumta spārēm, bija Netenjela istaba.

Katru rītu līdz ar ausmu viņu pamodināja baloži, kas miti­nājās uz jumta. Slīpajā jumtā blāvoja mazs vēdlodziņš. Ja pakā­pās uz krēsla, pa to varēja redzēt pelēko, lietus nomazgāto Lon­donu. Krūmložņu māja stāvēja kalna galā, un skats uz pilsētu bija iespaidīgs; saulainās dienās no bēniņu loga varēja saskatīt radiotorni pie Kristāla pils otrā pilsētas galā.

Netenjela guļamistabā atradās lēts finiera drēbju skapis, kumode ar dažām atvilktnēm, galds, krēsls un galdiņš pie gul­tas. Martas kundze katru nedēļu uz tā nolika vāzi ar svaigām puķēm.

Jau no pirmās dienas burvja sieva bija ņēmusi Netenjelu savā gādībā. Martas kundzei zēns patika, un viņa pret mazo izturējās laipni. Mājās viņa nereti uzrunāja mācekli vārdā, kas savukārt ļoti saniknoja viņas vīru.

-    Mums pat nevajadzētu zināt tā knauķa vārdu! viņš bazū­nēja. Tas ir aizliegts! Tas viņu vēlāk var kompromitēt! Kad zēnam apritēs divpadsmit gadu, viņam tiks dots jauns vārds, pēc kura viņu pazīs kā burvi un kā vīru visu atlikušo dzīvi. Bet līdz tam ir gluži aplam…

-    Bet kas tad to pamanīs? sieva spurojās pretim. Turklāt tas nabadziņam ir vismaz kāds mierinājums…

Martas kundze vienīgā sauca zēnu vārdā. Pārējie skolo­tāji viņu dēvēja par "Krūmložņu" tāpat kā viņa aizbildni. Bet pats Krūmložņas kungs Netenjelu sauca vienkārši par "puiku".

Savukārt Netenjels atbildēja uz Martas kundzes nesavtīgo mīlestību ar patiesu pieķeršanos. Ņēma vērā katru viņas vārdu un izpildīja katru lūgumu.

Kad zēns jau nedēļu bija nodzīvojis Krūmložņu mājās, Mar­tas kundze kādā dienā atnesa viņam dāvanu. Tā domāta tev, viņa teica. Nedaudz veca un padrūma gan tā ir, tomēr es iedo­mājos, ka tev varētu patikt.

Tā bija glezna, kurā bija attēlotas burulaivas, kas peldēja pa pelēku lauku ieskautu upi. Krāsas no vecuma bija izbalējušas, tā ka bija grūti visu smalki saskatīt, bet Netenjelam glezna tūlīt iepatikās. Viņš vēroja, kā Martas kundze to piestiprina pie sie­nas virs viņa galda.

-    Tu būsi burvis, Netenjel, viņa teica, un tā ir lielākā balva, par kādu vien mazs zēns var sapņot. Tavi vecāki rīkojās cēli, atsakoties no iespējas būt kopā ar tevi un lemjot tevi šim nozīmīgajam liktenim. Nē, nē, neraudi, mīļais. Tāpēc, ka tavi vecāki bija pietiekami stipri, lai tā rīkotos, arī tev jābūt stip­ram, visiem spēkiem jācenšas centīgi mācīties un apgūt zinības, ko sniedz tavi skolotāji. Šādi rīkojoties, tu darīsi godu saviem vecākiem un sev. Pienāc pie loga un uzkāp uz krēsla! Un tagad paskaties tur vai redzi tālumā to mazo tornīti?

-    To tur?

-    Nē, mīļais, tas ir tikai biroju nams. To mazo, brūno pa kreisi… redzi? Jā, tieši tur. Tā ir Parlamenta ēka, un tur strādā visi labākie burvji, pārvaldīdami Lielbritāniju un mūsu impē­riju. Tur strādā arī Krūmložņas kungs. Un, ja tu cītīgi mācīsies un darīsi visu, ko tavi skolotāji tev liks, tad kādudien tu arī tur nokļūsi, un es būšu lepna par tevi.