Samarkandas amulets

Viņš uzkāpa pa marmora pakāpieniem, kuriem abās pusēs stāvēja milzīgas granīta kolonnas, un iegāja priekšnamā. Tā bija plaša, neizteiksmīga telpa, kurai visapkārt rindojās durvis. Dar­binieki staigāja pa tām iekšā un ārā, kurpēm klaudzot. Priekš­nama tālākajā galā uz paaugstinājuma bija novietotas divu iepriekšējo nodarbinātības ministru statujas, un starp tām bija iespiests ar papīriem nokrauts galds. Krūmložņas kungs tam tuvojās. Tikai pienākdams pavisam tuvu, viņš aiz augstos kalnos sakrauto papīru grēdas pamanīja maza, smaidoša ierēdņa seju.

Labdien, ser, mazais ierēdnis teica.

-   Jaunākais ministrs Krūmložņa. Esmu ieradies pēc sava mācekļa.

-    Ak jā, ser. Mēs jūs jau gaidījām. Ja jūs parakstītu šos doku­mentus… ierēdnis parakņājās tuvākajā papīru kaudzē. Tas jums neaizņems pat minūti laika. Māceklis pagaidām uzturas uzgaidāmajā istabā.

-    Māceklis? Tātad tas ir zēns?

-   Jā, piecus gadus vecs zēns. Ļoti apdāvināts, ja var ticēt testu rezultātiem. Protams, pašlaik nedaudz apmulsis… Ierēdnis nolika Krūmložņas kungam priekšā papīru ķīpu un pasniedza aiz auss aizbāzto pildspalvu. Jums tikai vajadzētu izlasīt katra dokumenta pirmo lappusi un parakstīties uz līnijas…

Krūmložņas kungs ar plašu žestu paņēma pildspalvu. Droši vien viņa vecāki jau aizgājuši, vai ne?

-   Jā, ser. Nevarēja vien sagaidīt, kad tiks prom. Paķēra naudu un pazuda. Jūs jau saprotat, parastais stāsts. Gandrīz vai nepa­teica dēlam ardievas.

-    Un visi drošības apsvērumi…

-    Viņa dzimšanas dati ir noskaidroti un izdzēsti no iedzī­votāju reģistra, un zēnam cieši piekodināts aizmirst savu īsto vārdu un neizpaust to nevienai dzīvai dvēselei. Viņš ir pilnībā informēts. Varat droši sākt ar viņu no paša sākuma puisēns ir kā balta lapa.

-    Ļoti labi. Ar dziļu nopūtu Krūmložņas kungs uzvilka savu pēdējo ķeburaino parakstu un pasniedza ierēdnim atpa­kaļ dokumentu ķīpu. Ja tas ir viss, es labāk došos pēc mā­cekļa.

Viņš devās cauri neskaitāmiem klusiem gaiteņiem un atvēra smagas, polsterētas durvis uz spilgti izkrāsotu istabu, kas bija kā piebāzta ar rotaļlietām, kurām vajadzēja iepriecināt nosku­mušus bērnus. Te, starp smīnošu šūpuļzirdziņu un plastmasas lelli ar komisku konusa cepuri galvā, viņš atrada sēžam mazu, bālu zēnu. Bērns nesen bija raudājis, bet tagad šķita nomierinā­jies. Viņā ar neizdibināmu skatienu vērās tikai divas apsārtušas acis. Krūmložņas kungs noklepojās.

-    Mani sauc Krūmložņa, esmu tavs meistars. Tikai tagad sāksies tava īstā dzīve. Tev jānāk man līdzi.

Bērns skaļi nošņaukājās. Krūmložņas kungs pamanīja, ka zēna zods bīstami noraustās elsās. Ar zināmu nepatikas devu viņš saņēma bērna roku, piecēla viņu kājās un veda atpakaļ cauri gai­teņiem uz automašīnu, kas viņus gaidīja ministrijas priekšā.

Pa ceļam atpakaļ uz Haigeitu burvis vienu vai divas reizes mēģināja sarunāties ar savu nākamo skolnieku, bet sadūrās ar spītīgu klusēšanu. Tas viņu neiepriecināja; juzdamies bez­spēcīgs, burvis beidzot padevās un pagrieza skaļāk radio, lai uztvertu reportāžu no kriketa spēles. Bērns sēdēja uz automa­šīnas pakaļējā sēdekļa, sastindzis kā akmens, un nenovērsa acis no saviem kurpju purngaliem.

Krūmložņas kundze sagaidīja abus pie mājas durvīm. Sieviete turēja rokās trauku ar cepumiem un krūzi karstas šokolādes, un viņa aizveda zēnu uz mājīgo dzīvojamo istabu, kur aizrestotā kamīnā uguns mēles laiski laizīja koka pagales.

-    Tu no zēna neko prātīgu neizdabūsi, Marta, Krūmložņas kungs norūca. Viņš līdz šim nav pateicis ne vārda.

-    Un tu vēl brīnies? Viņš ir pārbijies, mazais nabadziņš. Atstāj viņu manā gādībā. Martas kundze bija maza, apaļīga sieviete ar īsiem, sniegbaltiem matiem. Viņa nosēdināja zēnu krēslā pie kamīna un piedāvāja cepumus. Bērns neveltīja sievie­tei ne mazāko uzmanību.

Pagāja vairāk nekā pusstunda. Martas kundze mēģināja čalot par visu, kas vien iešāvās prātā. Zēns iedzēra nedaudz šokolādes un paknibinājās ap cepumiem, visu laiku apātiski skatīdamies ugunī. Beidzot Krūmložņas sieva pieņēma lēmumu: apsēdās zēnam blakus un aplika roku viņam ap pleciem.

-    Tagad tā, mīļais, viņa teica, noslēgsim vienošanos. Zinu, ka tev tika pieteikts nevienam neizpaust savu vārdu, bet ar mani tu vari pieļaut izņēmumu. Es nevaru tevi iepazīt, uzrunā­jot vienkārši par "zēnu", vai ne? Ja tu man pateiksi savu vārdu, es tev atklāšu savējo, labi? Mani sauc Marta. Un tu esi…

Zēns nošņaukājās un ierunājās smalkā balstiņā: Netenjels.

-    Cik jauks vārds, mīļais! Un neraizējies, es to nevienam neteikšu. Vai tu tagad nejūties mazdrusciņ labāk? Tagad apēd vēl vienu cepumu, Netenjel, un tad es tev parādīšu tavu guļam­istabu.

Kad bērns bija pabarots, nomazgāts un beidzot nolikts gulēt, Martas kundze atgriezās pie vīra, kurš strādāja savā darbis­tabā.

-    Viņš aizmiga, sieviete noteica. Es nebrīnītos, ja zēns būtu šokā tas nav nekāds joks, ja vecāki tevi šādi pamet. Ma­nuprāt, tas ir kauns, ka bērni, būdami vēl tik mazi, tiek atrauti no ģimenes.