Samarkandas amulets

-   Aizsargāt mūs. Nekad neaizmirsti, ka mūsu valsts karo. Prāga joprojām pārvalda visus līdzenumus uz austrumiem no Bohēmijas, un mēs cenšamies, cik spējam, lai atturētu tās karaspēkus no Itālijas. Patlaban mēs piedzīvojam grūtus lai­kus. Pa Londonu klīst musinātāji un spiegi. Lai noturētu impē­riju, mūsu valdībai jābūt stiprai, un stipra valdība tas nozīmē: burvju valdība. Iedomājies, kā mums klātos bez burvjiem! Ja pie varas nāktu vienkāršā tauta! Ātri vien sāktos haoss, un līdz ārvalstu iebrukumam arī ilgi nebūtu jāgaida. Starp mums un anarhiju stāv mūsu vadoņi. Tāds ir tavs mērķis, zēn, kļūt par Parlamenta locekli un vadīt valsti. Paturi to prātā!

-    Jā, ser.

-    Burvim pats nozīmīgākais ir gods, turpināja Pārsela kungs. Viņam ir liela vara, bet tā jāizmanto pareizi. Pagātnē ir bijuši burvji, kas centušies veikt valsts apvērsumu, bet viņiem tas nekad nav izdevies. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka īstam burvim vienmēr palīdz tikums un taisnīgums.

-    Pārsela kungs, vai jūs esat burvis?

Skolotājs atglauda matus un nopūtās. Nē, Krūmložņa. Es ne… mani neizvēlējās. Bet es joprojām cenšos palīdzēt, cik vien ir manos spēkos. Tāpēc…

-    Tad jau jūs piederat pie vienkāršās tautas?

Pārsela kungs uzsita ar plaukstu pa galdu. Tagad pietiks! Jautājumus uzdodu es! Paņemiet transportieri. Mēs pāriesim pie ģeometrijas.

Kad Netenjelam palika astoņi gadi, viņa mācību programma tika paplašināta. Zēns sāka mācīties fiziku un ķīmiju, kā arī reliģiju vēsturi. Turklāt viņam bija jāapgūst arī vēl pāris jaunu valodu, tādas kā latīņu, aramiešu un ebreju.

Netenjels mācījās no deviņiem rītā līdz vieniem pusdienlaikā, tad viņš drīkstēja nokāpt uz virtuvi un vientulībā notiesāt pāris sviestmaižu, ko Martas kundze bija viņam sagatavojusi un atstājusi uz galda, pārsegtas ar papīru.

Pēcpusdienās mācību slodze bija dažāda. Divas reizes nedēļā viņš pēcpusdienās turpināja darbu pie Pārsela kunga. Vēl divas pēcpusdienas viņu veda uz pilsētas baseinu, kura priekšnieks bija dūšīgs vīrs ar tādām ūsām kā velosipēda stūre. Kopā ar citiem bērniem Netenjelam vajadzēja nopeldēt neskaitāmus baseina garumus katrā no iespējamiem peldēšanas stiliem. Zēns parasti bija pārāk sakautrējies vai pārāk noguris, lai runātu ar saviem biedriem, un viņi, to juzdami, turējās no Netenjela pa gabalu. Tāpēc, sasniedzot astoņu gadu vecumu, viņš bija kļuvis par vienpati.

Ceturtdienās Netenjelam vajadzēja mācīties mūziku, bet sest­dienās zīmēšanu. No mūzikas stundām viņš baidījās vēl vairāk nekā no peldēšanas. Viņa mūzikas skolotājs Sindra kungs bija apaļīgs, nepacietīgs vīrs, kura dubultzods ļumēja pie katra soļa. Netenjels pastāvīgi uzmanīja skolotāja dubultzodu ja tas sāka trīcēt, bija skaidrs, ka tūlīt sāksies dusmu izvirdums. Turklāt šie dusmu izvirdumi atkārtojās nomācoši bieži. Sindra kungs ārdījās ikreiz, kad Netenjels sajauca gammu, nepareizi nospēlēja notis vai kļūdījās, lasot no lapas. Un tas notika diez­gan bieži.

Vai tu gribi izsaukt lamiju, ka šitā rausti stīgas? skolo­tājs brēca. Kā? Sasodīts! Padod to man! Viņš paķēra liru no Netenjela rokām un piespieda pie savām raženajām krūtīm. Tad, aizrautībā aizvēris acis, vīrs sāka spēlēt. Istabu piepildīja maiga melodija. īsie, resnie pirksti kustējās pār liras stīgām kā dejojošas desiņas. Bet melodija skanēja tik skaisti, ka pat putni aiz loga pārstāja vīterot un ieklausījās. Netenjelam acīs saskrēja asaras. Pēkšņi acu priekšā iznira senaizmirstas ainas…

-    Un tagad tu! Mūzika pārtrūka, un lira tika pasniegta atpakaļ skolniekam. Netenjels ar jaunu sparu ķērās pie stīgām. Pirksti ķērās un maldījās. Daži aiz loga kokā sēdošie putni aiz apstulbuma nokrita no zara. Sindra kunga dubultzods sašu­tumā ietrīcējās.

-    Muļķi! Pārtrauc! Vai tu patiešām gribi, lai atnāk lamija un tevi apēd? Tikai iegaumē, ka lamijas ar mūziku jānomierina, nevis jāsatracina! Noliec malā to nabaga instrumentu. Pamēģi­nāsim dūdas.

Dūdas vai lira, korāļu dziedāšana vai sitaminstrumentu gra­bināšana ko vien Netenjels izmēģināja, viss beidzās ar skolo­tāja dusmām un paša izmisumu. Mūzikas stundas atšķīrās no zīmēšanas stundām kā nakts no dienas. Zīmēšanu mācīja Lutiēnas jaunkundze. Viņa bija slaida, lokana un laipna un vienīgā no visiem skolotājiem, ar kuru Netenjels spēja brīvi sarunāties. Tāpat kā Martas kundze, arī viņa labprāt sauca savu skolnieku vārdā, jo bija lūgusi, lai zēns viņai to pasaka. Un viņš bez bailēm bija tā izdarījis.

-    Kāpēc man jāpavada visa stunda, pārzīmējot šo paraugu? puisēns jautāja skolotājai kādā pavasara pēcpusdienā, kad viņi sēdēja darbistabā pie atvērta loga, pa kuru ieplūda svaiga vēja brāzma. Tas ir grūti un garlaicīgi. Es daudz labprātāk zīmētu dārzu, šo istabu vai jūs, Lutiēnas jaunkundz!