Samarkandas amulets

Skolotāja pasmaidīja. Skiču zīmēšana piederas mākslinie­kiem un bagātām jaunām sievietēm, kam nav nekā cita, ko darīt. Tu neesi ne mākslinieks, ne jauna bagātniece, un iemesls, kāpēc tu ņem rokā zīmuli, ir pavisam cits. Tu būsi meistars, kam pil­nībā jāpārvalda rasēšanas māksla tev jāprot pārzīmēt jebkuru paraugu, ko tu vēlies, turklāt ātri, pārliecinoši un precīzi.

Zēns drūmi palūkojās uz papīra lapu, kas gulēja starp viņiem. Tas bija sarežģīts attēls, kurā savijās izliekti zari ar lapām un ziediem, un starp tiem bija paslēpti nenosakāmas formas ķeburi. Skolnieks pēdējās divas stundas bez pārtraukuma bija pārzīmē­jis šo zīmējumu savā zīmēšanas bloknotā, un tagad darbs bija jau gandrīz pabeigts.

-    Man tas liekas vienkārši bezjēdzīgi, tas arī viss, viņš norūca, pasniegdams lapu skolotājai.

-    Tas nepavisam nav bezjēdzīgi, Lutiēnas jaunkundze attrauca. Ļauj man paskatīties uz tavu darbu. Nav slikti, Netenjel, nepavisam nav slikti, tomēr paskaties vai šis kupols nav nedaudz lielāks nekā oriģinālā? Redzi? Un šajā vietā stum­brā tu esi atstājis caurumu tā ir liela kļūda.

-    Bet tas taču tāds nieks vien ir! Viss pārējais taču ir labi, vai ne?

-    Ne jau par to ir runa. Ja šis būtu pentakls un tu tajā būtu atstājis kaut mazāko caurumu, vai zini, kas notiktu? Tas tev varētu maksāt dzīvību. Tu taču vēl negribi mirt, vai ne, Netenjel?

-    Protams, ne.

-    Labi. Tad tu vienkārši nedrīksti pieļaut kļūdas. Citādi tev būs beigas, Lutiēnas jaunkundze apsēdās atpakaļ savā krēslā. Pēc visiem noteikumiem man būtu jāliek tev šo darbu pārzīmēt vēlreiz…

-    Bet Lutiēnas jaunkundz!

-   Vismaz Krūmložņas kungs gaidītu, lai es tā rīkotos. Bet no tava izmisīgā sauciena es noprotu, ka, liekot tev vēlreiz pār­zīmēt šo darbu, es nesagaidīšu neko labāku. Tāpēc šodienai pie­tiks. Varbūt tu gribētu izskriet dārzā? Domāju, ka svaigs gaiss tev nāktu par labu.

Dārzs aiz mājas Netenjelam bija vieta, kur viņš uz brīdi varēja palikt vienatnē un atpūsties. Te nenotika neviena mācību stunda, tāpēc dārzs nesaistījās ar nepatīkamām atmiņām. Tas bija garš zemes pleķis, apjozts ar augstu sarkanu ķieģeļu mūri. Vasarā pie šī mūra auga vīteņrozes, bet pavasarī sešas ābeles noklāja mauriņu ar sniegbaltiem ziediem. Dārza vidū kuploja rododendru krūmi, un aiz tiem pletās vēl krietns gabals dārza, ko, lūkojoties no mājas logiem, nevarēja redzēt. Te zāle auga garāka un glabāja rīta rasu. Pāri mūrim liecās kastaņa, un tās ēnā tupēja zaļiem ķērpjiem apaudzis akmens soliņš. Blakus soli­ņam stāvēja marmora statuja vīrs, kas tur rokā zibens šautru. Vīram bija milzīga vaigubārda un mugurā Viktorijas laikme­tam raksturīga žakete. Skulptūra bija vēja un lietus nodeldēta un klāta ar sūnām, bet joprojām izstaroja enerģiju un spēku. Netenjelam šis tēls patika tik ļoti, ka viņš pat pavaicāja Martas kundzei, kas tas tāds par vīru, bet viņa bija tikai pasmaidījusi.

Pavaicā savam meistaram, viņa bija noteikusi. Viņš zina visu.

Netenjels tomēr nebija uzdrošinājies pajautāt.

Šī mierpilnā, vientulīgā vieta ar savu akmens solu un nezi­nāmā burvja statuju bija Netenjela patvērums. Viņš vienmēr šeit ieradās, lai sakopotu spēkus stundai pie sava vēsā, norai­došā burvestību meistara.

9

Kamēr Netenjels bija sešus līdz astoņus gadus vecs, viņš redzēja savu meistaru tikai reizi nedēļā. Tas notika piektdie­nās, un šim notikumam par godu bija jāveic vesels rituāls. Pēc pusdienām zēns devās uz augšstāvu, lai nomazgātu muti un uzvilktu tīru kreklu. Tad, tieši pulksten pustrijos, viņš nostājās meistara durvju priekšā. Netenjels trīs reizes pieklauvēja un sadzirdēja balsi, kas aicināja ienākt.

Meistars zvilnēja klūdziņu krēslā loga priekšā, lūkodamies uz ielu. Viņa seja atradās ēnā. Gaisma, kas ieplūda pa logu, kļāvās ap viņu kā mirdzoša dūmaka. Kad Netenjels ienāca, Krūmlož­ņas kunga garā, tievā roka norādīja uz austrumu stila dīvāniņu, kas bija nokrauts ar spilveniem un atradās pie pretējās sienas. Skolniekam bija jāpaņem viens no tiem, jānoliek uz zemes un jāapsēžas. Zēns apsēdās, sirdij dauzoties, cenzdamies saklausīt katru meistara vārdu un baidīdamies kaut ko palaist garām.

Kamēr zēns vēl bija mazs, burvis bieži vien tikai izjautāja viņu par mācībām. Viņš gribēja noskaidrot audzēkņa zināša­nas par vektoriem, algebru vai varbūtības teoriju, uzzināt, ko Netenjels apguvis par Prāgas vēsturi un vai viņš var atstāstīt īsu krusta karu vēsturi franču valodā. Burvis gandrīz vienmēr bija apmierināts ar atbildēm Netenjels bija ļoti apķērīgs zēns.

Ļoti retos gadījumos burvis lika skolniekam paklusēt, lai gan viņš vēl nebija pabeidzis stāstījumu, un pats sāka stāstīt par maģijas mērķiem un ierobežojumiem.

Burvim pieder milzīga vara, reiz viņš teica. Ar savu gribu viņš var izdarīt visu. Viņš var rīkoties, savtīgu nolūku vadīts vai arī balstoties uz augstākajiem tikumiem. Burvja rīcības sekas var būt labas vai ļaunas, bet tas nav iemesls, lai burvjus dalītu labajos un sliktajos. Vienīgais sliktais burvis ir nelietpratīgs burvis. Kas ir lietpratība, zēn?