Samarkandas amulets

Netenjels drīz vien saprata, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, pirms viņš drīkstēs izmantot kādu no meistara pieminētajiem iero­čiem. Viņš mācījās pie Krūmložņas kunga divreiz nedēļā un mēnešiem ilgi nedarīja neko citu kā vien pierakstīja. Jaunajam burvim bija jāapgūst pentaklu zīmēšanas pamatprincipi un rūnu zinības. Zēns mācījās attīrīšanās rituālus, kas burvjiem jāizpilda pirms dēmonu izsaukšanas. Pēc tam bija jāliek lietā piesta un jāsaberž pulverī dažādi kaltēti augi, no kuriem varēja pagatavot vīraku, kas pamudināja ierasties vēlamos dēmonus vai atbaidīja nevēlamos. Viņš grieza sveces dažādos garumos un sašķiroja tās vēl pēc citiem parametriem. Un ne reizi meistars neizsauca nevienu dēmonu.

Neredzēdams šajās mācībās nekādu virzību uz mērķi, Neten­jels remdēja savu ziņkāri, lasīdams grāmatas. Pārsela kungs bija pārsteigts par viņa milzīgajām zināšanu alkām. Arī Lutiēnas jaunkundzes zīmēšanas stundās viņš strādāja ļoti centīgi un pēc tam izmantoja iegūtās prasmes, zīmēdams pentaklus meistara kaulainās acs uzraudzībā. Un visu šo laiku īpašās brilles stāvēja darbistabas plauktā un pārklājās ar putekļiem.

Lutiēnas jaunkundze bija vienīgā, kam viņš uzticēja savu vil­šanos.

-    Pacietību, viņa sacīja. Pacietība ir augstākais tikums. Ja kaut ko sasteigsi, tev draud neizdošanās. Un neizdošanās ir sāpīga. Tev jāatceras, ka pats svarīgākais ir atslābināties un koncentrēties uzdotajam. Un tagad tev vēlreiz būs jāuzskicē šis zīmējums, tikai šoreiz ar aizsietām acīm.

Tikai pēc sešiem mēnešiem Netenjels pirmo reizi novēroja dēmona Izsaukšanu. Bet, zēnam par aizkaitinājumu, meistars neļāva viņam piedalīties. Meistars pats uzzīmēja abus pen­taklus sev galveno un otru, mazāko, Netenjelam. Zēnam pat netika atļauts aizdegt sveces un vissliktākais uzlikt brilles.

-    Kā tad es kaut ko redzēšu? viņš vaicāja, būdams saērci­nāts un izrādīdams to. Taču meistara stingrais skatiens viņu tūlīt apklusināja.

Dēmona izsaukšana izvērtās par lielu vilšanos. Pēc Izsauk­šanas vārdiem Netenjels sev par lielu prieku atzina, ka saprot lielāko daļu teiktā, šķietami nenotika nekas. Istabai cauri izšāvās viegla vēja pūsmiņa; citādi viss bija mierīgi. Tukšais pentakls tā arī palika tukšs. Turpat stāvēja meistars, aizvēris acis, viņš izskatījās aizsnaudies. Netenjelam kļuva garlaicīgi. Kājas no ilgās stāvēšanas smeldza. Acīmredzot šis dēmons bija izlēmis neierasties. Pēkšņi zēns ar šausmām pamanīja, ka ista­bas stūrī bija apgāzušās pāris sveču un aizdedzinājušas papīrus. Viņš iekliedzās un jau gatavojās skriet uz notikuma vietu, bet tad…

-    Paliec, kur esi!

Netenjela sirds apmeta kūleni. Viņš sastinga pussolī. Krūm­ložņas kunga acis bija atvērtas un lūkojās uz zēnu trakās dus­mās. Pērkondimdošā balsī viņš izrunāja septiņus Atbrīvošanas vārdus. Uguns istabas stūrī tūlīt noplaka, un līdz ar to pazuda arī degošie papīri; sveces atkal stāvēja taisni un mierīgi dega. Netenjela sirds neprātīgi dauzījās.

-    Kāpsi ārā no pentakla, ko? meistars nikni izsaucās. Es taču tev tiku teicis, ka daži dēmoni paliek neredzami. Viņi pār­zina ilūzijas mākslu un zina tūkstošiem veidu, kā tevi kārdināt un izaicināt. Vēl viens solis, un tu pats būtu aizdedzies! Šova­kar tev būs daudz laika to visu pārdomāt, jo tu dosies gulēt bez vakariņām!

Nākamās dēmonu izsaukšanas nebija tik satraucošas. Liekot lietā tikai visas piecas parastās maņas, Netenjels novēroja dažā­dus dēmonus. Daži parādījās dzīvnieku veidolā kā ņaudoši kaķi, suņi ar ieplestām acīm vai pamesti, klibi kāmīši, kurus tā vien gribējās paņemt rokās. Gar pentakla malām lēkāja mazi, piemīlīgi putniņi. Vienreiz no griestiem sāka gāzties ābeļziedu birums, piepildot istabu ar smagu, saldu smaržu, kas lika justies miegainam.

Viņš iemācījās stāties pretī visa veida kārdinājumiem. Daži neredzami gari uzpūta tādas smakas, ka bija riebumā jārīstās. Citi reibināja ar tādām smaržām, kādas lietoja Lutiēnas jaun­kundze vai Martas kundze. Daži mēģināja iebiedēt ar skaņām ar šņākšanu, čukstēšanu un kliegšanu. Zēns dzirdēja dīvainas balsis lūdzoši kliedzot, vispirms spiedzoši augstu, tad tās kļuva arvien zemākas un beigās skanot kā bēru zvani. Bet Netenjels norobežojās no visām šīm lietām un nekad vairs nemēģināja tuvoties pentakla malai.

Tikai pēc gada Netenjelam garu izsaukšanas laikā bija atļauts uzlikt brilles. Tagad viņš varēja redzēt daudzus dēmo­nus to īstajā izskatā. Taču varenākie saglabāja ilūziju par savu izskatu arī pārējos līmeņos. Krūmložņas audzēknis visas šīs pārmaiņas un paralēlos līmeņus uztvēra mierīgi un pārliecinoši. Mācībās viņš progresēja un arvien labāk iemācījās savaldīties. Zēns kļuva spēcīgāks, dzīvespriecīgāks un bija pilns apņēmības kaut ko sasniegt. Visu brīvo laiku viņš veltīja, lasīdams vecus manuskriptus.