Samarkandas amulets

Adelbranda pentakls. Tas nozīmēja nepatikšanas. Kārtīgi apskatīju zvaigznes un apļa līnijas, meklēdams pārtraukumus vai caurumus. Tad pārbaudīju rūnas un ciparus.

-   Aha! es ierēcos. Šo tu esi uzrakstījis nepareizi! Un tu zini, ko tas nozīmē, vai ne…? Uzmetu kūkumu kā kaķis, kas sagatavojies lēcienam.

Pusaudža sejā bālums mijās ar sārtumu, lūpa iedrebējās, šķita: acis tūlīt izlēks no dobumiem. Man jau likās, ka šis metīsies ārā no pentakla, tomēr viņš palika uz vietas, tādējādi mans plāns izgāzās. [20] [1] Ja burvis Izsaukšanas laikā pamet pentaklu, viņam vairs nav varas pār dēmonu. Cerēju, ka viņš tā izdarīs un tad varēšu aizbēgt. Tas pat ļautu man izkāpt no sava pentakla un kārtīgi viņam sadot.

Zēns steidzīgi pārlasīja uz grīdas uzrakstītās rūnas.

-    Nodevīgais dēmon! Pentakls ir precīzs tas tevi notur uz vietas.

-   Nu labi, es sameloju. Es atkal sarāvos, paslēpdams akmens spārnus aiz kupra. Vai tu gribi to amuletu vai ne?

-    No-noliec to tajā traukā.

Starp abiem apļiem stāvēja mazs ziepju trauciņš. Ar zināmu atvieglojumu noņēmu no kakla amuletu un iemetu to traukā. Puika pieliecās tam tuvāk. Ar acs kaktiņu uzmanīgi viņu pētīju ja tikai viena kāja vai viens pirksts būtu ārpus apļa, es uzkluptu viņam ātrāk, nekā šis spētu noskaitīt lūgšanu.

Bet šitais bija pietiekami gudrs. No sava nobružātā mēteļa kabatas viņš izvilka kociņu. Koka galā bija striķis un pie tā pie­siets āķis, kas aizdomīgi atgādināja saliektu saspraudi. Ar pāris mēģinājumiem zēnam izdevās aizķert trauciņa malu un ievilkt to savā aplī. Tad viņš pacēla amuletu, turēdams aiz ķēdes, un, to darot, saviebās.

-    Fui, cik pretīgs!

-     Tā nav mana vaina. Vaino Rozerhizas notekcaurules. Nē, labāk vaino pats sevi. Visu nakti pavadīju, mēģinādams izvairī­ties no vajātājiem. Tev paveicies, ka neesmu pilnībā iegremdē­jies tajos netīrumos.

-    Tevi vajāja? Jaunais burvis izklausījās gandrīz aizrautīgs. Nepareizi, mazais, labāk pamēģini izklausīties nobijies.

-    Puse Londonas dēmonu bija man uz pēdām, es noburk­šķēju, izbolīdams savas akmens acis un paklabinādams knābi. Un nešaubies ne mirkli, puika, ka viņi ieradīsies šeit, acīm dusmās kvēlojot un alkstot atriebties, un tad viņi tevi pazudi­nās. Tu būsi bezpalīdzīgs, nespēdams aizstāvēties pret viņu varu. Tev ir tikai viena iespēja izlaid mani no šī pentakla, un es tev palīdzēšu izbēgt no viņu nagiem. [21] [1] Jā, bet pirms tam pats tevi saplosīšu gabalos.

-             Vai tu domā, ka es esmu muļķis?

-   Man nav jāatbild uz šo jautājumu atbilde ir tev rokās, un tā izskatās pēc amuleta. Nu, man vienalga. Esmu izpildījis savu uzdevumu, tas ir padarīts. Paliec sveiks! Mana ārējā forma sakustējās un sāka gaist. Ņirbošs tvaika stabs pacēlās no grī­das, it kā gatavotos mani aprīt un aizraut nebūtībā. Cerēju, ka Adelbranda pentakls mani neaizkavēs.

-    Tu nedrīksti doties prom. Man tevim ir vēl viens uzde­vums.

Vairāk nekā atjaunotā saistība mani aizkaitināja šis arhaisms. "Tevim", "Nodevīgais dēmons" nu taču! Tā neviens vairs nerunā, nu jau vismaz divsimt gadus ne. Varētu likties, ka šis knauķis visas savas prasmes apguvis no vecām grāmatām!

Bet, lai arī ar "tevim" vai bez tā, viņam tomēr bija taisnība. Parastie pentakli spēj saistīt tevi tikai vienam uzdevumam. Kad tu to izpildi, tu drīksti doties prom. Ja burvis vēlas tev uzdot vēl kādu darbiņu, viņam jāatkārto atkal visas Izsaukšanas rituāla muļķības vēlreiz. Bet Adelbranda pentakls bija izņēmums: papildu līnijas un maģiskās formulas bija kā divkārt slēgtas durvis un piespieda tevi palikt piecstūrī un gaidīt turpmākās pavēles. Tie bija ļoti nopietni buramvārdi, kas prasīja pieauguša cilvēka izturību un koncentrēšanās spējas, un tas deva man iespēju nākamajam uzbrukumam.

Ļāvu tvaika stabam aizplūst prom. Kur tad viņš ir?

Zēns bija aizrāvies, grozīdams bālajās rokās amuletu. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani. Kāds viņš?

-     Priekšnieks, tavs meistars, eminence grise, spēks, kas stāv aiz tevis. Vīrs, kas tev ierosināja paveikt šo mazo zādzību, kas tev pateica priekšā, ko teikt un kā zīmēt pentaklu. Vīrs, kas joprojām paliks neskarts, kad Siržulauzēja džins mētās tavu sakropļoto ķermeni virs Londonas jumtiem. Viņš spēlē kādu spēlīti, par kuru tu neko nenojaut, izmantojot tavu nezināšanu un jaunības naivumu.

Tas viņu aizskāra. Zēns uzmeta lūpu.

-    Nez ko viņš tev sastāstījis? Sāku runāt tēvišķīgā balsī: Labi, labi, mazais, tu esi pats labākais jaunais burvis, kādu man iznācis satikt pēdējā laikā! Saki man: vai tu nevēlētos izsa­ukt kādu spēcīgu džinu? Gribētu? Labi, nu tad darīsim tā! Mēs varētu, piemēram, izspēlēt joku ar kādu citu burvi teiksim, nozagt amuletu…

Zēns iesmējās. Negaidīti. Biju gaidījis niknuma vai panikas lēkmi. Bet nē, šis smējās!

Viņš vēlreiz pagrieza rokās amuletu, tad saritināja ķēdīti un ielika to atpakaļ traukā. Arī negaidīti. Izmantojot nūjiņu, atkal aizbīdīja trauciņu atpakaļ tā sākotnējā vietā.

-    Ko tu dari?

-    Atdodu to atpakaļ.

-    Es to negribu!

-    Pacel to!