Samarkandas amulets

Sarkano līniju iekšpusē parādījās mazas, oranžas svītriņas. Pēc brīža tās izplūda pa visu zvaigznes formu gluži kā lava. Tad no tās augšējā stara izlauzās uguns liesma, atsitās pret gries­tiem un krita tieši man virsū.

Jau sagatavoju aizsargvairogu triecienam, bet tāds nemaz nesekoja. Liesma patraucās man garām un trāpīja zirnekļa tīklam, kuru vilku aiz sevis. Un zirnekļa tīkls to uzsūca, gluži kā sulu pa salmiņu. Un tas bija viss. Uguns bija pazudusi. Tā pazuda zirnekļa tīklā, kas palika tikpat auksts kā iepriekš.

Izbrīnīts palūkojos visapkārt. Darbistabas durvīs bija iededzi­nāta melna zvaigzne, kas palēnām atkal sāka sārtoties atguva burvestību pret nākamo miera traucētāju.

Un tad es sapratu, kas bija noticis. Nu protams! Amulets bija izdarījis tieši to, ko amuleti parasti dara, pasargājis tā valkā­tāju. [25] [1] Amuleti ir maģiski priekšmeti, kas tevi aizsargā, atvaira ļauno. Tie ir pasīvi, un, lai gan spēj uzsūkt vai atvairīt bīstamas burvestības, tomēr īpaš­nieks to spēku nevar kontrolēt. Tā tie atšķiras no talismaniem, kam piemīt aktīvs maģisks spēks, kuru var izmantot talismana īpašnieks. Piemēram, pakavs ir (primitīvs) amulets; septiņjūdžu zābaki ir talismans. Jauki. Tas bija ticis galā ar šo burvestību bez mazākajām grūtībām. Man tas patika. Es noņēmu aizsargvairogu un palīdu zem Krūmložņas darbistabas durvīm.

Otrpus durvīm vairs neatradu nekādas lamatas nevienā no līmeņiem tas tikai liecināja par to, ka šis nebija augstākā līmeņa burvis. (Atminējos sarežģīto aizsardzību tīklu ap Saimona Siržulauzēja māju, kur tik viegli biju ielavījies. Ja zēns domāja, ka amulets pie viņa meistara būs drošībā, viņam būs jāpadomā vēlreiz.) Istaba kopumā bija tīra, ja neskaita putekļus plauktos, un tajā atradās viens aizslēgts skapis, kurā droši vien glabājās burvja dārgumi. Ierāpos skapī pa atslēgas caurumu, velkot zirnekļa tīklu aiz sevis.

Iekšā nedaudz izgaismoju telpu. Uz trim stikla plauktiem ar lielu rūpību bija sakārtoti nožēlojami burvju pasaules nieciņi. Dažiem no tiem, piemēram, somiņai ar slepeno kabatu, kas lika pazust monētām, vispār nepiemita maģiskas spējas. Tas lika man atzīt, ka, vērtējot šo burvi pat kā viduvējību, biju pārstei­dzies. Man pat sametās žēl vecā nejēgas. Viņa paša dēļ cerēju, ka Saimons Siržulauzējs nekad neiedomāsies meklēt šeit savu īpašumu.

Skapja dziļumā bija putna totēms no Javas salas, tā spalvas un knābis bija pelēki no putekļiem. Acīmredzot Krūmložņa tam nekad nebija pieskāries. Ievilku zirnekļa tīklu starp somiņu un zaķa kāju un paslēpu aiz totēma. Labi. Šeit to neviens neatra­dīs, ja vien ļoti centīgi nemeklēs. Beidzot es noņēmu amuletam burvestību, atgriežot to iepriekšējā izmērā un formā.

Līdz ar to mans darbs bija paveikts. Bija atlicis tikai atgriez­ties pie zēna. Es izlīdu no skapja un, izgājis no darbistabas, devos atpakaļ uz augšstāvu.

Un tad sākās pats aizraujošākais.

Kāpu augšup uz bēniņiem, protams, izmantojot netīros gries­tus virs kāpnēm, kad zēns pēkšņi nāca man pretī. Viņam sekoja burvja sieva, un mans pavēlnieks izskatījās pagalam nelaimīgs. Tātad viņš bija izsaukts no savas istabas.

Tas lika man sasparoties. Šī situācija nenāca zēnam par labu, un arī viņš to saprata, cik varēja nojaust no sejas izteiksmes. Jaunais burvis zināja, ka esmu brīvībā kaut kur pavisam netālu. Viņš zināja, ka atgriezīšos, jo mans uzdevums bija "nekavējoties atgriezties pie viņa, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles". Puika zināja, ka patlaban varu viņam sekot, klauso­ties un novērojot, uzzinot arvien vairāk par viņu, un ka viņš tur neko nevar līdzēt, kamēr nav atgriezies atpakaļ savā istabā un nostājies pentakla vidū.

īsāk sakot, mans pavēlnieks bija zaudējis kontroli pār situā­ciju, un tas ir visbīstamākais, kas ar burvi var notikt.

Strauji pagriezos un sekoju viņiem. Izpildot savu uzdevumu, paliku kluss un nemanāms, bet neatpaliku ne uz mirkli.

Sieviete veda zēnu uz pirmo stāvu. Viņš jau ir tur, mīļais, viņa sacīja.

Labi, sīkais nomurmināja. Viņa balss bija maiga un pakļā­vīga, un kā man patika to dzirdēt!

Viņi iegāja telpā vispirms sieviete, tad zēns. Durvis aiz­vērās tik ātri, ka man nācās mest pāris tīmekļu, lai paspētu iespraukties durvju spraugā, pirms tās aizvērās. Tas bija lielisks triks žēl, ka neviens to neredzēja. Bet nekā! Es biju kluss un nemanāms.

Mēs bijām nokļuvuši padrūmā ēdamistabā. Artūrs Krūm­ložņa viens pats sēdēja tumša, nopulēta galda galā, un viņam pa rokai bija nolikta krūzīte un apakštasīte, un sudraba kafi­jas kanna. Viņš joprojām bija aizņemts, jo lasīja avīzi, kas bija nolikta priekšā uz galda. Kad ienāca sieviete un zēns, viņš paņēma laikrakstu, atlocīja, ar skaļu švīkstu pāršķīra lapu un atkal salocīja avīzi. Burvis nepacēla acis.

Dāma pietipināja pie galda. Artūr, Netenjels ir šeit, viņa sacīja.

Zirneklis bija iekārtojies tumšā stūrī virs durvīm. Dzirdot šos vārdus, tas palika nekustīgi sēžam, kā jau zirnekļi mēdz darīt, bet iekšēji sajūsmā trīcēja.

Netenjels! Labi. Tas bija sākums.