Samarkandas amulets

-    Viņš bija pats varenākais burvis, kas jebkad kļuvis par premjerministru. Viktorijas laikā viņš trīsdesmit gadus bija savā amatā un pakļāva valdībai visus savstarpēji naidīgos burvju grupējumus. Tu noteikti esi dzirdējis par viņa dueli ar brīnum­dari Dizraeli no Vestminsteras. Nē? Tev vajadzētu aiziet turp un paskatīties. Tur joprojām redzamas deguma pēdas. Gledstons bija slavens ar savu neizsīkstošo enerģiju un neaizstājamo izlē­mību izšķirīgos brīžos. Viņš nekad nepadevās, arī tad ne, kad izskatījās pavisam ļauni.

-   Oho! Netenjels pavērās uz skulptūrā attēlotā burvja bargo seju, kas lūkojās uz viņu zem sūnu pārsega. Akmens roka bija satvērusi zibens bultu viegli, bet pārliecinoši, gatava mest.

-    Kāpēc viņi duelējās, Lutiēnas jaunkundz?

-    Man šķiet, Dizraels bija nepieklājīgi izteicies par kādu no Gledstona draudzenēm. Tā bija liela kļūda. Gledstons nekad neļāva nevienam aizskart savu godu, arī savu draugu godu ne. Viņš bija ļoti varens un spēja izaicināt ikvienu, kas viņam noda­rīja ļaunu. Skolotāja nopūta ogles putekļus no sava zīmējuma un, pacēlusi to pret gaismu, kritiski nopētīja.

-    Gledstons darīja vairāk nekā jebkurš cits, lai Londona kļūtu par maģiskajā pasaulē nozīmīgu vietu. Toreiz Prāga joprojām bija pati varenākā pilsēta pasaulē, bet tagad tās varenība sen zudusi; tā bija veca un pagrimusi, tās burvji klīda pa graustu rajoniem un nemitīgi ķildojās savā starpā. Gledstons izvirzīja jaunus ideālus, jaunas nākotnes ieceres. Iegūstot konkrētas varenas relikvijas, viņš piesaistīja Londonai daudzus spēcīgus ārzemju burvjus. Londona kļuva par nozīmīgu vietu. Tādu, kāda tā ir pašlaik. Vai nu tas ir uz labu, vai uz ļaunu… Bet, manuprāt, mums jābūt Gledstonam pateicīgiem.

Netenjels pavērās skolotājā ar neizpratnes pilnu skatienu. Kā jūs to domājāt uz labu vai uz ļaunu? Kas gan te var būt ļauns?

Lutiēnas jaunkundze saknieba lūpas. Pašreizējā sistēma ir ļoti labvēlīga burvjiem un tiem dažiem laimīgajiem, kas ir kopā ar viņiem. Bet ne tik labvēlīga visiem pārējiem. Un tagad paska­tīsimies, kā tev veicies ar skicēšanu.

Skolotājas balss tonis izraisīja Netenjelā sašutumu. Atmiņā uzausa Pārsela kunga stundās dzirdētais. Par valdību tā ne­drīkst izteikties, viņš sacīja. Bez burvjiem valsts būtu pavisam neaizsargāta! Ja pie varas nāktu vienkāršie cilvēki, tas novestu valsti pie sabrukuma. Burvji ziedo savu dzīvi, lai sargātu valsti. Tas jums jāatceras, Lutiēnas jaunkundz. Pat viņam pašam likās, ka balss skan pārāk pamācoši.

-    Esmu pārliecināta, ka tad, kad būsi pieaudzis, tu nevil­cināsies ziedoties valsts labā, Netenjel, skolotājas balss ska­nēja asāk nekā parasti. Bet tev jāzina, ka visas valstis nevada burvji un arī šīm valstīm klājas labi.

-    Jūs zināt diezgan daudz…

-   Vairāk, nekā pienāktos pazemīgai zīmēšanas skolotājai? Vai tavā balsī atskan pārsteigums?

-Jūs taču esat no vienkāršās tautas… viņš aprāvās un nosarka. Piedodiet, es tā nedomāju…

-    Tieši tā, Lutiēnas jaunkundze viņu pārtrauca. Es esmu no vienkāršās tautas. Bet tev jāzina, ka burvji nav vienīgie, kam pieder zināšanas. Tā nepavisam nav. Turklāt zināšanas un prāta spējas nav viens un tas pats un kādā dienā tu to sapratīsi.

Brīdi abi nodevās zīmēšanai un nesarunājās. Kaķis, kas sēdēja uz mūra sētas, laiski pavēzēja ar ķepu turpat apkārt riņķojošās lapsenes virzienā. Beidzot Netenjels pārtrauca klusumu.

-    Vai jūs negribējāt kļūt par burvi, Lutiēnas jaunkundz? viņš klusi vaicāja.

Skolotāja sausi iesmējās. Mani neizvēlējās, viņa atbil­dēja. Esmu tikai zīmēšanas skolotāja, bet man patīk mans darbs.

Zēns ierunājās vēlreiz. Ko jūs darāt, kad neesat šeit? Tas ir, kad nemācāt mani?

-     Mācu citus skolēnus, protams. Ko tad tu domāji ka dodos mājās un mokos ar grūtsirdību? Krūmložņas kungs man nemaksā tik daudz, lai es varētu atļauties būt grūtsirdīga. Man jāstrādā.

-   Ak tā… Netenjelam nekad nebija ienācis prātā, ka Lutiē­nas jaunkundzei varētu būt vēl citi audzēkņi. Nez kāpēc šis atklājums lika viņam sajust dīvainu tukšumu pakrūtē.

Skolotāja to laikam sajuta; pēc neilga laiciņa viņa atkal ieru­nājās nu jau daudz maigākā balsī. Tomēr stundas, ko pasnie­dzu šajā mājā, man dod lielu gandarījumu, viņa teica. Varētu teikt, ka tās iekrāso manu darba nedēļu… Man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi, lai gan tu esi ļoti nepacietīgs un domā, ka visu zini labāk. Tāpēc labāk pasmaidi un ļauj man palūkoties, kā tev veicies ar šo skici.

Nākamajos mirkļos, kas aizritēja, runājot par mākslu, sko­lotājas un skolēna saruna atgriezās parastajā mierīgajā gultnē. Bet pavisam drīz viņus pārtrauca negaidīta Martas kundzes ierašanās viņa bija pavisam aizelsusies un sasarkusi.

-    Netenjel! viņa sauca. Ak redz, kur tu esi!

Lutiēnas jaunkundze un Netenjels godbijīgi piecēlās kājās. Es tevi visur izmeklējos, mīļais, Martas kundze teica, smagi elšot. Domāju, ka jūs esat klasē…

-    Piedodiet, Krūmložņas kundze, Lutiēnas jaunkundze sacīja. Bija tik skaista diena…