Samarkandas amulets

-   Ak, tas nekas. Ir jau labi. Tikai manam vīram nekavējoties vajadzīgs Netenjels. Artūram ir viesi, un viņš vēlas parādīt savu audzēkni.

-    Redzi nu, Lutiēnas jaunkundze klusi sacīja, kad viņi visi steidzās atpakaļ uz māju. Krūmložņas kungs nemaz nevērtē tevi par zemu! Viņš noteikti ir ļoti lepns, ka var parādīt tevi sa­viem draugiem! Tavs meistars grib, lai tie redz, ko esi iemācījies.

Netenjels nedaudz pasmaidīja, bet neko neteica. Doma, ka tūlīt būs jātiekas ar vairākiem svešiem burvjiem, lika justies šķebīgi. Visu šo gadu laikā, ko zēns bija pavadījis šajā mājā, viņam nekad nebija atļauts satikt sava skolotāja kolēģus, kas te laiku pa laikam iegriezās. Skolniekam tad parasti bija jādo­das uz savu guļamistabu vai arī jāmācās pie citiem skolotājiem augšstāvā. Šis bija jauns notikumu pavērsiens, lai gan diezgan draudīgs. Viņš iztēlojās istabu, kas piebāzta pilna ar gariem, vareniem vīriem, kuriem ir saraina bārda un plīvojošs apmet­nis. Netenjelam saļodzījās ceļi.

-   Viņi ir viesistabā, Martas kundze teica, kad visi trīs bija sasnieguši virtuvi. Paraudzīsimies, kā tu izskaties… Viņa notīrīja zīmuļa švīku no Netenjela pieres. Ļoti labi. Tad ej!

Smacīgā istaba patiešām bija pilna ar burvjiem to Netenjels bija iedomājies pareizi. Gaisā vēdīja tējas smarža un pieklājīgas sarunas. Bet, kad puisēns bija aizvēris durvis un izlocījies līdz vienīgajai brīvajai vietai pie ornamentiem rotāta skapīša, viņa priekšstats par dižo burvju sabiedrību jau bija saļodzījies.

Šie cilvēki nemaz neizskatījās tādi…

Nemanīja neviena apmetņa. Tikai pāris vīriešiem bija bārda, bet nevienam tik iespaidīga kā viņa meistaram. Lielākā daļa vīriešu valkāja pelēcīgus uzvalkus ar vēl pelēcīgāku kaklasaiti; tikai pāris kungu bija uzvilkuši gaišpelēku vesti vai ielikuši žaketes kabatā baltu mutautiņu. Un kājās visiem bija mel­nas kurpes. Netenjelam likās, ka viņš ir nokļuvis apbedīšanas biroja darbinieku sapulcē. Neviens no šiem vīriem ne spēkā, ne varenībā ne druskas nelīdzinājās Gledstonam. Daži no viesiem bija īsi, citi veci un salīkuši un vairāki diezgan tukli. Viņi nopietni sarunājās, dzerot tēju un graužot cepumus, un neviena balss neizcēlās vispārējās murmināšanas gaisotnē.

Netenjels jutās dziļi vīlies. Viņš sabāza rokas kabatās un dziļi nopūtās.

Viņa meistars spraucās cauri pūlim, paspiežot viesiem roku un aprauti iesmejoties ik reizi, ja kāds pateica kaut ko kaut mazliet smieklīgu. Pamanījis audzēkni, viņš pamāja, lai zēns pienāk tuvāk. Netenjels izspraucās starp tējas galdiņu un kāda burvja resno vēderu un tuvojās meistaram.

-     Šis ir tas zēns, meistars piesmakušā balsī paziņoja, uzsitot Netenjelam pa plecu. Uz viņu palūkojās trīs vīri. Viens vecs, sirmiem matiem un ar krunkainu, sarkanam tomātam līdzīgu seju. Otrs bija resnvēderis ar ūdeņainām acīm, apmēram pus­mūžā; viņa āda izskatījās auksta un mikla, gluži kā zivij. Treša­jam visjaunākajam un arī visizskatīgākajam bija atpakaļ pie­glausti mati, apaļas brilles un spoži balti zobi. Netenjels viņus klusējot uzlūkoja.

-    Nekas dižs jau nav, teica tas ar ūdeņainajām acīm un nošņaukājās.

-   Viņš diez ko ātri nemācās, meistars kā aizbildinādamies teica, joprojām plikšķinot Netenjelam pa plecu.

-    Lēni mācās, vai ne? sacīja vecais burvis. Viņš runāja ar tādu akcentu, ka Netenjels tikko spēja saprast, ko viņš saka. Jā, daži zēni tādi ir. Tev jābūt neatlaidīgam.

-    Vai tu viņu iekausti? vaicāja resnvēderis.

-    Reti.

-    Tas nav prātīgi. Sišana veicina atmiņas darbību.

-    Cik vecs tu esi, zēn? jautāja jaunākais burvis.

-    Desmit gadus vecs, ser, Netenjels pieklājīgi teica. No­vembrī man paliks…

-    Vēl pāris gadu, pirms viņš tev kaut cik varēs būt node­rīgs, Krūmložņa, jaunākais burvis pārtrauca Netenjelu, it kā viņa nemaz te nebūtu. Droši vien viņa uzturēšana izmaksā dārgi…

-    Gultasvieta un skolotāji? Nu protams!

-    Varu derēt, ka viņš ēd kā zilonis.

-   Ak tad rijīgs arī? vecais vīrs pārjautāja un skumji pa­māja. Jā, daži zēni tādi ir.

Netenjels klausījās šajā sarunā ar vāji slēptu sašutumu. Es neesmu rijīgs, viņš teica, cik vien pieklājīgi mācēja. Vecais burvis pievērsa viņam skatienu, bet pēc tam atkal novērsās, it kā nebūtu zēna teikto dzirdējis. Meistars stiprāk saspieda sava audzēkņa plecu.

-    Labi, zēn, tagad tu vari iet, viņš teica. Atgriezies pie mācībām.

Skolnieks bija priecīgs, ka var doties prom, bet, tiklīdz viņš paspēra pāris soļu, jaunais vīrietis ierunājās.

-    Tu neesi ar pliku roku ņemams, viņš teica. Nemaz nebaidies runāt pretī vecākajiem.

Netenjels neko neatbildēja.

-    Varbūt tu nemaz nedomā, ka mēs esam labāki par tevi?

Jaunais burvis runāja nepiespiesti, tomēr viņa balss tonis bija

ass. Netenjels tūlīt pat saprata, ka ne jau viņš šajā sarunā bija svarīgs jaunais vīrietis, aizskarot Netenjelu, izaicināja viņa meistaru. Zēns juta, ka vajadzētu atbildēt, bet nespēja izdomāt, vai uz šādu jautājumu atbilde būtu jāsāk ar "jā" vai "nē".